Emociju atbrīvošana – ceļš uz produktivitāti un iekšējo mieru

- “Man negribas sēdēt stundu dīvānā un raudāt. Man tam nav laika. Tas nav produktīvi.”

- “Atbrīvot emocijas ir viena no visproduktīvākajām lietām, ko tu vari darīt.”

Šis ir sarunas fragments, kas tika izspēlēts vienā reela sižetā, ko nesen redzēju. 🎬

“Atbrīvot emocijas ir viena no visproduktīvākajām lietām, ko tu vari darīt” – tie ir precīzi vārdi, kuriem es noteikti piekrītu. Un tie parāda, kā mums nepieciešams mainīt savu skatījumu uz emocijām un attiecības ar tām.

Pašreizējais skatījums uz emocijām (to apspiešana, izvairīšanās, aizbēgšana, kontrolēšana) nepalīdz mums sasniegt vēlamos mērķus – harmoniju, mieru, produktivitāti –, bet lielākoties tieši traucē tos gūt.

Mums šķiet, ka “būt ar emocijām”, “atbrīvot emocijas”, “pārstrādāt emocijas” ir process, kas prasa daudz laika un enerģijas. Liekas, ka, ja es pievērsīšos tai emocijai, tad es pavisam ieslīgšu tajā un tā būs nebeidzama pieredze, kurai man nav nedz laika, nedz vēlmes.

Taču šie priekšstati nav pareizi – patiesībā ir tieši pretēji. Ir iespējams atbrīvot emociju 1 - 5 min laikā, ja esi klātesoša ar to, kā tā tiek piedzīvota ķermeniski (kā fiziska sajūta ķermenī).

Kas notiek, ja emocijas tiek apspiestas?

Kad mēs “nēsājam sevī līdzi” to stresa enerģiju, kas ir aiz apspiestām, neatbrīvotām emocijām, tā ne tikai ietekmē mūsu skatījumu un reakcijas uz dažādiem aspektiem (emocionālā reaktivitāte), bet arī rada slodzi nervu sistēmai. Ilgtermiņā tas var izpausties kā disregulētas nervu sistēmas simptomi: trauksme, izdegšana, depresija, hroniskas sāpes un saspringums, autoimūnās saslimšanas utt.

Kamēr šī iestrēgusī stresa enerģija (emocijas) ir mūsu sistēmā, tikmēr nervu sistēma paliek hroniska stresa stāvoklī. Tas var būt jūtams ikdienā, vai arī tas var būt jūtams, kad kaut kas trigero šo emociju.

Mums var būt mazāk enerģijas, jo tik daudz enerģijas tiek novirzīts izdzīvošanai. Mēs varam pieredzēt ruminējošas domas galvā – domu ciklus, no kuriem grūti izkļūt. Mēs varam pieredzēt trauksmainību. Tas viss, protams, traucē būt harmoniskiem un produktīviem, kā vēlamies.

Emociju atbrīvošanai nepieciešama drošības sajūta

Lai šī stresa enerģija varētu virzīties un tikt atbrīvota, nervu sistēmai ir nepieciešama drošības sajūta. Kad mēs pretojamies emocijām, kritizējam sevi par tām, tiecamies pārlieku kontrolēt jeb apspiest tās, nosodām tās, ignorējam tās kā nevēlamas, vai ruminējam par to, cenšoties tikt no tās vaļā bez pieņemšanas sajūtas – tajā visā iztrūkst šī nepieciešamā drošības sajūta.

Vēl jo vairāk – šāda attieksme rada papildus draudu sajūtu nervu sistēmai. Tā ne tikai paliek tai pašā stresa stāvoklī (emocijā), bet iespējams šī emocija kļūst pat vēl spēcīgāka. Kad mēs pretojamies emocijām, tās kļūst spēcīgākas.

Tādējādi viss iepriekš minētais tikai paildzina, cik ilgi paliekam iestrēguši šai emocijā un stresa stāvoklī.

Emocija kā vilnis

Hārvardas neirozinātniece Dr. Jill Bolte Taylor raksta, ka emocija ir kā vilnis, kas pāriet 90 sekunžu laikā. Jebkas ilgāk ir stāvoklis, ko paildzinām ar savu domāšanu, analizēšanu, ruminēšanu.

Jā, pavisam noteikti ir iespējams, ka tad, kad iemācies būt ķermenī klātesoša/-s ar emociju, ko piedzīvo (nevis analizēt to galvā), un ļaut tai stresa enerģijai virzīties caur tevi, tā sajūta pāriet kā vilnis.

Somatiskās metodes un emocionālā brīvība

Es savās programmās mācu somatiskās metodes, kā saslēgties ar emociju ķermeniski un mācīties to izjust un atbrīvot. Šīs metodes prasa aptuveni 5 minūtes konkrētā brīdī.

Katrā ziņā tas process ir iespējams daudz ātrāk, kad esi klātesoša/-s ar emociju ķermenī un ļauj tai plūst caur tevi, nekā iestrēgstot tajā stāvoklī dienām, nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem.

Līdzība ar govīm un bifeļiem

Šeit noder arī līdzība, ko bieži stāstu saviem klientiem, un ko noteikti var attiecināt uz mūsu emocijām. Šī līdzība/stāsts ir no Rorija Veidena grāmatas “Izvēlies kāpnes”.

Kolorādo štatā, kur ir kalni, līdzenumi un vētras, govīm un bifeļiem izpaužas pretēja uzvedība, sastopoties ar šīm vētrām. Govis, kad tās ierauga vētru, bēg no tās, bet vētra tās tik un tā panāk. Tās turpina bēgt, tādā veidā paildzinot laika posmu, ko pavada vētrā.

Bifeļi, savukārt, ieraugot vētru, skrien tai pretī. Viņi sastopas ar to, bet, skrienot tai pretī, izskrien cauri un tādējādi saīsina laika posmu, ko pavada vētrā.

Tas pats ir ar mūsu emocijām. Kad mēs izvairāmies no emocijām, mēs paildzinām laika posmu, ko esam šai stāvoklī, vai arī, cik ilgi šī emocija turpina mūs ietekmēt, liekot būt trigerētiem dažādās situācijās.

Savukārt, pamanot un adresējot šo emociju – pamanot ķermeniski, ļaujot sev būt ar šo vilni un izsērfot to drosmīgi –, mēs noteikti saīsinām laika posmu, ko esam ne tik patīkamā pieredzē. Un tad nervu sistēma atgriežas regulētā stāvoklī, un mēs situāciju redzam skaidri, bez tās emocionālās prizmas.

Kā atbrīvot emociju ķermeniski?

Ir nepieciešama tava klātbūtne sev – savam ķermenim un tam, kā tu pieredzi šo emociju fiziskas sajūtas veidā. Necenšoties no tās aizbēgt, necenšoties aizturēt vai kontrolēt šo pieredzi. Necenšoties analizēt, interpretēt vai izskaidrot šo pieredzi.

Tu vari sajust kāju pēdas kontaktā ar zemi, pārliecināties, ka tavas izelpas ir garākas nekā ieelpas, uztaisīt sevis apskāvienu, lai palīdzētu tev palikt klātesošai/-am ar to, ko pieredzi ķermenī.

Ja tu iemācies tiešām ļaut tai stresa enerģijai virzīties caur tevi un tikt izpaustai caur kādu kustību, žestu, skaņu, kas prasās tajā brīdī, tad tas process var prasīt pat tikai 20–30 sekundes.

Protams, ja kopš bērnības tava nervu sistēma ir iemācījusies, ka pieredzēt emocijas, ļaut tām būt, izpaust tās ir nedroši, tad tas prasīs laiku un pacietību ietrenēt nervu sistēmu šai jaunajā, veselīgajā, dabiskajā procesā.

Bet tas noteikti ir tā vērts, jo tas ir tas, kā ilgtermiņā tu tiec vaļā no trauksmes, depresijas, hroniska noguruma vai bezmiega, hroniskām sāpēm, emocionālās reaktivitātes un citiem disregulētas nervu sistēmas simptomiem.