Vārds "somatika" nāk no grieķu valodas. "Soma" nozīmē ķermenis. Tāpēc somatiskā terapija ir ķermenī balstīta terapija — pieeja, kas strādā ar ķermeni kā centrālo instrumentu dziedināšanā.

Bet tas nenozīmē, ka mēs ignorējam prātu. Gluži pretēji — somatiskā terapija saprot, ka prāts un ķermenis ir nedalāma vienība. Un ka daudzi no mūsu emocionālajiem un psiholoģiskajiem modeļiem — trauksme, nedroša piesaiste, iestrēgušie paterni — ir ierakstīti ne tikai mūsu domās, bet vispirms jau mūsu ķermenī: nervu sistēmā, muskuļu atmiņā, elpošanas ritmā, stājā.

Man lielu daļu dzīves bija depresijas un disociācijas stāvoklis… lai gan no malas to nevarēja pateikt.

Depresija ne vienmēr izpaužas kā ārēji redzama nomāktība. Bieži vien cilvēks var šķist mierīgs — iespējams pat priecīgs.

Tas ir vairāk iekšējs stāvoklis, ko bieži raksturo nervu sistēmas dorsālā vagus aktivizācija (“freeze/shutdown” - “sastingums/atslēgšanās”). Un līdz ar to var tikt pieredzēts:

• iekšēja bezcerības un bezpalīdzības sajūta attiecībā uz sevi un pasauli

• nomāktība un smaguma sajūta

• maz enerģijas, nespēks

• vientulība, izolētība, kauns

• “upura stāvoklis”

• disociācija (nerealitātes sajūta; sajūta, ka vēro savu dzīvi no malas, nevis aktīvi tajā piedalies)

Jūtīgiem cilvēkiem ir nepieciešamas vairāk rūpes par sevi. Paradoksālā kārtā viņi tieši bieži vien mēdz atstāt rūpes par sevi otrajā plānā, jo daudziem jūtīgiem cilvēkiem, empātiem raksturīgas nesavtīgas rūpes par citiem, izteikta pienākuma un atbildības sajūta, perfekcionisms un pat vainas sajūta, ja liek citiem vilties vai velta laiku atpūtai.

Bet būtiski ir paturēt prātā, ka rūpes par sevi nav ekstra, bet gan nepieciešamība. Tā var būt atšķirība starp regulētu un disregulētu nervu sistēmu. 

Kad darām ikdienas pienākumus, rūpējamies par citiem no regulēta nervu sistēmas stāvokļa, tad arī spējam būt produktīvāki, radošāki, labāk risināt problēmas un labāk palīdzēt citiem.

Veģetatīvā distonija ir cits nosaukums tam, ko nozīmē hroniski disregulēta nervu sistēma jeb nervu sistēma, kas zaudējusi līdzsvaru un piedzīvo stresa stāvokļus vairāk un biežāk nekā būtu nepieciešams.

Veģetatīvā distonija ir padomju laika nosaukums, ko vairs īsti neatrodam mūsdienu Rietumu literatūrā. 

Tā vietā tiek lietoti nosaukumi kā “disregulēta nervu sistēma”, “trauksmes traucējumi”, utt.

Kad es savulaik sāku vairāk pievērsties personīgajai izaugsmei (pirms somatikas), tad tas bija viens no maniem grūti sasniedzamajiem ideāliem – būt “šeit un tagad”.

Es lasīju Ekharta Tolles grāmatu “The Power of Now” toreiz pirms gadiem 15 cerībā, ka grāmatas izlasīšana palīdzēs man apgūt pareizo stratēģiju, kas jādara, lai es būtu šeit un tagad.

Tas, protams, nenotika.

Es turpināju būt tikpat trauksmaina, sastingusi, disasociēta, aizpeldot projām domās un uzmanībā, kā biju.

Jūtīga nervu sistēma daudz vieglāk var kļūt pārslogota un pārstimulēta (un līdz ar to nonākt līdz izdegšanai), tāpēc vēl jo būtiskāk un palīdzošāk jūtīgai nervu sistēmai ir regulāra, kvalitatīva atpūta un somatiskās prakses, kas palīdz piedzīvot regulētību sistēmā.

Vai esi kādreiz jutusies, ka viss ir par daudz? Ka ir grūti atpazīt un apmierināt savas vajadzības, noteikt robežas vai vienkārši atļaut sev atpūsties? Daudziem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri bērnībā emocionāli “uzņēmušies” vecāka lomu, šīs sajūtas ir ikdiena.

Kas ir parentifikācija?

Parentifikācija ir process, kad bērns ģimenē sāk ieņemt vecāka lomu – bieži vien tāpēc, ka vecāki ir emocionāli nenobrieduši vai nespēj paši regulēt savas emocijas. Īpaši jūtīgi bērni ļoti ātri pielāgojas vecāku vajadzībām, cerot, ka, padarot vecāku laimīgu, arī viņi paši tiks pie savām vajadzībām.

Izpatikšana citiem—pastāvīgi liekot citu vajadzības augstāk par savējām—var šķist kā “būšana laipnai”, taču ar laiku tas dziļi iztukšo gan prātu, gan ķermeni.

Izpatikšanas citiem paterns un līdz ar to grūtības nospraust robežas un pateikt “nē” bieži vien ir lielākais faktors, kas ilgtermiņā rada izdegšanu.

Mēs līdz izdegšanai nenonākam vienā dienā. Tie ir nervu sistēmas paterni, kas rada atkārtotas automātiskās izvēles atkal un atkal, kuru rezultātā mēs upurējam savas vajadzības, prioritizējot citu vajadzības.

Kopš es dziļāk sāku apgūt somatiku – saprast, kā darbojas nervu sistēma, kā ar to strādāt un kā tā glabā traumas – es vairs īsti neticu personības testiem.

Protams, ir vērtīgi uzzināt vairāk par sevi, un tam vajadzētu veicināt sevis pieņemšanu. Taču ne vienmēr tā notiek, ja pēc personības testa aizpildīšanas mēs sev uzliekam zīmogu: “Redzi, es tāda esmu, jo es esmu...”. Jo tad mēs to saistām ar kādu ārēju faktoru, kas nav no mums atkarīgs, kāpēc esam tādi, kādi esam. Tas drīzāk veicina palikšanu upura lomā.

Daudzi jūtīgi un ambiciozi cilvēki atzīst: pat tad, kad beidzas darba pienākumi vai apkārtējā steiga, viņiem ir ļoti grūti patiešām atslābināties. Prāts turpina “skriet”, ķermenis ir saspringts, un atpūta šķiet gandrīz neiespējama. Šī nespēja atslābināties nav tikai “slikts ieradums” – tā bieži ir pazīme par disregulētu nervu sistēmu.

Nervu sistēma (autonomā jeb veģetatīvā nervu sistēma), kas iestrēgusi stresa stāvokļos vairāk, ilgāk, biežāk nekā patiesībā būtu nepieciešams un atbilstoši situācijai.

Tas notiek, kad nervu sistēma glabā daudz neizrisinātas traumas - neatbrīvotu traumatisko stresa enerģiju, tai skaitā, apspiestas emocijas.

Kad mēs paraugāmies uz sevi un piedzīvoto no nervu sistēmas (Polivagālās teorijas) perspektīvas, tik daudz kas ir vairāk saprotams.

Kad mēs pretojamies emocijām, kritizējam sevi par tām, tiecamies pārlieku kontrolēt jeb apspiest tās, nosodam tās, ignorējam tās, kā nevēlamas, ruminējam par to, cenšoties tikt no tās vaļā bez pieņemšanas sajūtas - tajā visā iztrūkst šī nepieciešamā drošības sajūta.

Vēl jo vairāk - šāda attieksme rada papildus draudu sajūtu nervu sistēmai. Tā ne tikai paliek tai pašā stresa stāvoklī (emocijā), bet iespējams šī emocija kļūst pat vēl spēcīgāka.

Kad mēs pretojamies emocijām, tās kļūst spēcīgākas.

Emocionālā pieejamība - viens no būtiskākajiem aspektiem, lai mēs varētu gūt vēlamās pārmaiņas sevī, savā mentālajā un emocionālajā veselībā, savās attiecībās ar otru pusīti un bērniem. 

Un tikpat būtiska, vai pat būtiskāka, kā emocionālā pieejamība citiem, ir arī emocionālā pieejamība sev. Tas patiesībā ir iesākums, lai mēs varam būt emocionāli pieejami citiem.

Trauma nav tikai par ārējiem notikumiem, bet gan par to, kas notiek mūsu nervu sistēmā šo notikumu rezultātā. Trauma ir dziļi personiska pieredze, kas ir atkarīga no tā, vai mūsu nervu sistēma saņem nepieciešamo drošības sajūtu, lai pārstrādātu stresu un atgūtu līdzsvaru. Tas ir īpaši būtiski bērniem, kuru emocionālā regulācija lielā mērā ir atkarīga no piesaistes personas pastāvīgas un rūpīgas klātbūtnes. Ja šī drošība iztrūkst, bērni pielāgojas nedrošai videi, kas noved pie stresa, nedrošām piesaistes formām un pat trauksmes vai depresijas. Trauma var rasties arī no tā, kas iztrūka – piemēram, emocionālas pieņemšanas vai drošības sajūtas – atstājot bērnus vienus ar savām sāpēm. Trauksme un depresija bieži vien atspoguļo nervu sistēmu, kas ir pārslogota ar neatrisinātu stresu: trauksme izraisa hiperaktivāciju, savukārt depresija noved pie "izslēgšanās" jeb nervu sistēmas stāvokļa, ko dēvē par "shutdown". Lai gan mēs nevaram mainīt pagātni, mēs varam ietekmēt tās ietekmi uz mūsu tagadni, izprotot un dziedinot savas traumas. Šis process ļauj mums pārraut paaudžu traumu ciklus un nodot dziedināšanu, nevis traumas, nākamajām paaudzēm.

Bieži vien trauksmei vai depresijai pamatā ir nevis viens konkrēts traumatizējošs notikums, bet gan atkārtotas pieredzes, kas ietrenējušas nervu sistēmu un smadzenes būt hroniskā stresa stāvoklī.

Bērnības traumas var veidot ne tikai tas sliktais, kas ar mums noticis, bet arī tas labais, kas ar mums nav noticis. 

Piemēram, drošības sajūtas iztrūkums, konstants emocionālo vajadzību apmierinājuma iztrūkums, beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas iztrūkums bērnam tieši tāds, kā viņš ir. 

Kad atkal un atkal iztrūkst emocionālo vajadzību apmierinājums, bērns piedzīvo emocionālo stresu, kas netiek atbrīvots, bet paliek mūsu sistēmā, ilgtermiņā radot haosu no iekšienes.

Veidojas dažādi limitējoši uzskati (“es neesmu gana labs”, “es neesmu svarīgs”,  “es nedrīkstu kļūdīties”, “es nedrīkstu citiem likt vilties”, utt.) un dažādi paterni (uzvedības modeļi), kas turpina noturēt nervu sistēmu un smadzenes hroniska stresa stāvoklī ikdienā.

Tas viss kopumā veido nervu sistēmas disregulāciju, kuras izteiktākie simptomi var būt trauksme, depresija, izdegšana, utt.

Vai tu patiesi izjūti savas emocijas vai tikai domā par tām? Kamēr emociju intelektualizēšana var radīt iestrēgšanu stresa stāvoklī, to fiziska izjušana ķermenī palīdz atbrīvot spriedzi un regulēt nervu sistēmu. Uzzini atšķirību starp emociju piedzīvošanu un pārmērīgu analizēšanu, kā arī atklāj vienkāršus soļus, lai atjaunotu saikni ar savu ķermeni un veicinātu emocionālo dziedināšanu un iekšējo mieru.

Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju. 

Jūtīgums ir dāvana 💖 Tas nozīmē vairāk empātiju, intuīciju un spēju būt saiknē ar sevi un citiem. 

Jūtīgiem cilvēkiem lieliski padodas radošās profesijas, palīdzošās profesijas, kas ietver rūpes par citiem un situācijas, kurās nepieciešama emocionālā inteliģence (vadītāji, CEOs)✨

Bet jūtīgiem cilvēkiem ir arī izaicinājumi - viņi vieglāk var kļūt pārņemti un traumatizēti.

Kad mēs aizmirstamies no emocijām un stresa ķermenī, lai nejustu, nervu sistēma nonāk “Freeze” / “Shutdown” stāvoklī. Kas ir vēl neveselīgāks stresa stāvoklis nekā aktīvā stresa “Fight / Flight” stāvoklis. 

Ilgtermiņā mēs tādā veidā virzamies pretim ne tikai izdegšanai un depresijai, bet arī iespējamām veselības problēmām.

Šai publikācijām minētie paradumi, ja pielietoti kompulsīvi, lai aizmirstos, tikai liks stresa enerģijai uzkrāties nervu sistēmā, pastiprinot disregulāciju ilgtermiņā.