Attiecības ar bērnu ļoti bieži izgaismo mūsu pašu “iekšējā bērna” ievainojumus. Bērna emocijas, uzvedība un vajadzības var aktivizēt vecas sāpes, ar kurām vēl neesam tikuši galā. Šeit ir 9 izplatīti piemēri, kas var izpausties ikdienas mijiedarbībā ar bērnu:

1. Neiecietība pret kļūdām / Perfekcionisma spiediens

Ja tavs vecāks bija stingrs, prasīgs un bieži kritizēja, kad kaut kas tika izdarīts “ne tā”, tavs “iekšējais bērns” glabā pārliecību, ka mīlestību var saņemt tikai tad, kad viss tiek izdarīts pareizi, un ka kļūdīties ir ļoti nedroši.

Tā rezultātā tu vari ar dusmām un aizkaitinājumu reaģēt uz to, ka tavs bērns kļūdās, izdara kaut ko ne tā vai neievēro prasības. Tevī rodas vēlme steidzināt bērnu, koriģēt vai kritizēt.

Mums, izteikti jūtīgajiem cilvēkiem, dabiski piemīt liela empātija un vēlme būt labiem pret citiem. Taču tieši šī īpašība bieži noved pie izpatikšanas paterniem ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā atšķirt izpatikšanu no patiesas vēlmes palīdzēt? Lūk, 5 galvenās atšķirības.

Vainas sajūta, kas rodas, mēģinot nospraust savas robežas vai paust savas vajadzības, ir dziļi kompleksa un bieži vien sakņojas neatrisinātās bērnības traumatiskās pieredzēs. Tā nav vienkārši “neērta sajūta” – tā bieži ir cieši savijusies ar dusmām, skumjām, bailēm un kaunu.

Izpatikšana citiem—pastāvīgi liekot citu vajadzības augstāk par savējām—var šķist kā “būšana laipnai”, taču ar laiku tas dziļi iztukšo gan prātu, gan ķermeni.

Izpatikšanas citiem paterns un līdz ar to grūtības nospraust robežas un pateikt “nē” bieži vien ir lielākais faktors, kas ilgtermiņā rada izdegšanu.

Mēs līdz izdegšanai nenonākam vienā dienā. Tie ir nervu sistēmas paterni, kas rada atkārtotas automātiskās izvēles atkal un atkal, kuru rezultātā mēs upurējam savas vajadzības, prioritizējot citu vajadzības.

Emocionālā pieejamība - viens no būtiskākajiem aspektiem, lai mēs varētu gūt vēlamās pārmaiņas sevī, savā mentālajā un emocionālajā veselībā, savās attiecībās ar otru pusīti un bērniem. 

Un tikpat būtiska, vai pat būtiskāka, kā emocionālā pieejamība citiem, ir arī emocionālā pieejamība sev. Tas patiesībā ir iesākums, lai mēs varam būt emocionāli pieejami citiem.

Kad mums ir nepiepildītas vajadzības bērnībā vai notiek traumatizējošas pieredzes, mēs kā bērni piedzīvojam sāpīgas emocijas. Ja mums iztrūkst emocionālā klātesamība un drošības sajūta, ko sniegtu mīloši, uzticami, klātesoši vecāki (vai citas piesaistes personas), tad šīs emocijas, sāpes un stress paliek mūsos - tas netiek atbrīvots.