Vārds "somatika" nāk no grieķu valodas. "Soma" nozīmē ķermenis. Tāpēc somatiskā terapija ir ķermenī balstīta terapija — pieeja, kas strādā ar ķermeni kā centrālo instrumentu dziedināšanā.

Bet tas nenozīmē, ka mēs ignorējam prātu. Gluži pretēji — somatiskā terapija saprot, ka prāts un ķermenis ir nedalāma vienība. Un ka daudzi no mūsu emocionālajiem un psiholoģiskajiem modeļiem — trauksme, nedroša piesaiste, iestrēgušie paterni — ir ierakstīti ne tikai mūsu domās, bet vispirms jau mūsu ķermenī: nervu sistēmā, muskuļu atmiņā, elpošanas ritmā, stājā.

Dažādu veidu trauksmes no somatiskās traumu terapijas perspektīvas (vispārīga trauksme, trauksmaina piesaiste jeb attiecību trauksme, panikas lēkmes, veselības trauksme, utt.)

Kopš es dziļāk sāku apgūt somatiku – saprast, kā darbojas nervu sistēma, kā ar to strādāt un kā tā glabā traumas – es vairs īsti neticu personības testiem.

Protams, ir vērtīgi uzzināt vairāk par sevi, un tam vajadzētu veicināt sevis pieņemšanu. Taču ne vienmēr tā notiek, ja pēc personības testa aizpildīšanas mēs sev uzliekam zīmogu: “Redzi, es tāda esmu, jo es esmu...”. Jo tad mēs to saistām ar kādu ārēju faktoru, kas nav no mums atkarīgs, kāpēc esam tādi, kādi esam. Tas drīzāk veicina palikšanu upura lomā.

Bieži vien trauksmei vai depresijai pamatā ir nevis viens konkrēts traumatizējošs notikums, bet gan atkārtotas pieredzes, kas ietrenējušas nervu sistēmu un smadzenes būt hroniskā stresa stāvoklī.

Bērnības traumas var veidot ne tikai tas sliktais, kas ar mums noticis, bet arī tas labais, kas ar mums nav noticis. 

Piemēram, drošības sajūtas iztrūkums, konstants emocionālo vajadzību apmierinājuma iztrūkums, beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas iztrūkums bērnam tieši tāds, kā viņš ir. 

Kad atkal un atkal iztrūkst emocionālo vajadzību apmierinājums, bērns piedzīvo emocionālo stresu, kas netiek atbrīvots, bet paliek mūsu sistēmā, ilgtermiņā radot haosu no iekšienes.

Veidojas dažādi limitējoši uzskati (“es neesmu gana labs”, “es neesmu svarīgs”,  “es nedrīkstu kļūdīties”, “es nedrīkstu citiem likt vilties”, utt.) un dažādi paterni (uzvedības modeļi), kas turpina noturēt nervu sistēmu un smadzenes hroniska stresa stāvoklī ikdienā.

Tas viss kopumā veido nervu sistēmas disregulāciju, kuras izteiktākie simptomi var būt trauksme, depresija, izdegšana, utt.