Personības tipi vai disregulēta nervu sistēma? Kā mūsu īpašības patiesībā veidojas

Cik lielā mērā personības īpašības, par kurām sakām “es tāda/-s esmu”, patiesībā ir nemainīgas, un cik lielā mērā tās ir disregulētas nervu sistēmas pazīmes?

Vai viss ir iedzimts un nemaināms?

Bieži vien sabiedrībā valda uzskats, ka mūsu personība ir iedzimta un nemaināma. Ja ticam, ka tas ir tikai iedzimts, mēs sevi nostādām upura lomā – kā upuri savai ģenētikai vai “personības tipam”. Tas rada sajūtu, ka neko nevaram mainīt.

Taču, ja saprotam, ka daudzas īpašības bieži vien ir nervu sistēmas pielāgošanās rezultāts uz agrīnajām dzīves pieredzēm un traumām, tad mums paveras iespēja ar sevi strādāt, mainīt to, kas traucē, un attīstīt sev vēlamās īpašības.

Kā veidojas mūsu personība?

Mana pārliecība un pieredze rāda, ka lielākā daļa personības īpašību veidojas un nostiprinās dzīves laikā, īpaši agrīnajā bērnībā. Nervu sistēma un smadzenes attīstās, pielāgojoties apkārtējai videi un pieredzēm.

• Ja vide ir droša un atbalstoša, bērnā veidojas uzticēšanās pasaulei, cilvēkiem un iekšēja drošības sajūta.

• Ja vide ir nedroša, haotiska vai neparedzama, nervu sistēma pielāgojas, biežāk paliekot stresa, trauksmes vai pastiprinātas modrības stāvoklī.

Šie vides faktori īpaši ietekmē cilvēkus ar iedzimti jūtīgu nervu sistēmu. Jūtīgums ir iedzimts, taču tas, kā tas izpaužas, ir atkarīgs no vides. Jūtīga nervu sistēma daudz vieglāk var kļūt disregulēta, ja apkārtējā vide nav atbalstoša un droša.

Disregulētas nervu sistēmas pazīmes – nevis “personība”

Daudzas īpašības, kuras bieži skaidro kā “personību” vai “iedzimtību”, patiesībā ir disregulētas nervu sistēmas pazīmes, piemēram:

• trauksme, depresija, emocionālā reaktivitāte,

• impulsivitāte, perfekcionisms, izpatikšana citiem,

• grūtības pieņemt lēmumus, nespēja atslābināties,

• pārlieks jūtīgums, viegli kļūst pārņemts,

• prokrastinācija, kautrīgums, sociālā trauksme,

• grūtības uzticēties, vajadzība pēc kontroles,

• nejūtīgums, aizdomīgums, grūtības koncentrēties, aizmāršīgums,

• jūtīgums pret kritiku, sevis kritizēšana, katastrofizēšana,

• grūtības veidot attiecības, nedrošie piesaistes veidi u.c.

Piemērs – dusmas un aizkaitinājums

Cilvēks, kurš bieži ir aizkaitināts, “uzsprāgst” dusmās un nespēj savaldīt sevi, visticamāk, ir iestrēdzis “cīnies” (Fight) nervu sistēmas stāvoklī (Polivagālās teorijas skatījumā). Nevienam nav dabiski piedzimt ar šādām reakcijām – tās ir neapzinātas adaptācijas uz neizrisinātām sāpēm, kaunu, bailēm vai dusmām no bērnības. Kad šīs emocijas tiek atbrīvotas un traumas izdziedētas, atgriežas iekšējais miers, harmonija un nosvērtība.

Piemērs – izpatikšana citiem

Cilvēks ar izteiktu tendenci izpatikt citiem – grūtības nospraust robežas, bailes paust savu viedokli, uzmanība vienmēr pievērsta citu vajadzībām, savu vajadzību upurēšana – tas viss bieži vien ir nervu sistēmas atbilde uz agrīnām pieredzēm, kurās būt autentiskam nozīmēja riskēt pazaudēt saikni ar svarīgām piesaistes personām. Lai saglabātu drošības sajūtu, nervu sistēma iemācījās apspiest savu autentiskumu un pielāgoties citiem.

Jebkura izpatikšana citiem nozīmē, ka nervu sistēma baidās no atraidījuma, nepieņemšanas vai saiknes zaudēšanas, ja mēs izvēlamies sevi. Tā kā šīs ir bērnības traumu rezultātā disregulētas nervu sistēmas pazīmes, nevis iedzimtas personības īpašības, ar tām ir iespējams strādāt, atjaunot veselīgu balansu – spēju būt gan patiesam pret sevi, gan empātiskam pret citiem.

Jūtīga nervu sistēma – resurss vai izaicinājums?

Jūtīga nervu sistēma var arī uzplaukt, ja tā saņem nepieciešamo emocionālo atbalstu un vajadzību apmierinājumu. Un, pat, ja tas iztrūka agrīnajā bērnības vidē vai netika saņemts pietiekoši – strādājot ar to tagad, ir iespējams apvērst tā ietekmi un palīdzēt jūtīgajai nervu sistēmai uzplaukt.

Mūsu personība nav akmenī iecirsta – tā mainās, attīstās un var kļūt par mūsu resursu, ja apzināti strādājam ar savu nervu sistēmu un emocionālo pasauli.

Neirozinātnes skatījums: neiroplastiskums

Neirozinātne apliecina, ka pārmaiņas ir iespējamas - mūsu personība var mainīties un mainās. Neiroplastiskums nozīmē, ka smadzenes un nervu sistēma mainās visas dzīves garumā, reaģējot uz jaunām fiziskām un/vai emocionālām pieredzēm. Tādējādi es uzticos vairāk neiroplastiskumam nevis personību testiem.

Kopš es dziļāk sāku apgūt somatiku – saprast, kā darbojas nervu sistēma, kā ar to strādāt un kā tā glabā traumas – es vairs īsti neticu personības testiem.

Protams, ir vērtīgi uzzināt vairāk par sevi, un tam vajadzētu veicināt sevis pieņemšanu. Taču ne vienmēr tā notiek, ja pēc personības testa aizpildīšanas mēs sev uzliekam zīmogu: “Redzi, es tāda esmu, jo es esmu...”. Jo tad mēs to saistām ar kādu ārēju faktoru, kas nav no mums atkarīgs, kāpēc esam tādi, kādi esam. Tas drīzāk veicina palikšanu upura lomā.

Vide un mūsu izaugsme

Vēl lielāka nozīme par iedzimtību ir epiģenētikai – kā apkārtējā vide ietekmē gēnu izpausmi (aktivizējot vai deaktivizējot noteiktus gēnus). Lielākā daļa personības īpašību veidojas vides ietekmē, tāpēc mūsu personība ir mainīga.

Tas, kas ir iedzimts, ir nervu sistēmas jūtīguma pakāpe. Saskaņā ar pētījumiem aptuveni 30% cilvēku ir ar iedzimti jūtīgāku nervu sistēmu, salīdzinot ar pārējo populāciju. Tas nozīmē, ka šī nervu sistēma ir jūtīgāka pret dažādiem stimuliem, kas var vairāk veicināt tās disregulāciju.

Arī temperaments ir daļēji iedzimts (to ietekmē arī nervu sistēmas jūtīgums), bet tā attīstību un izpausmi lielā mērā nosaka ārējā vide – īpaši attiecības un vide agrīnā bērnībā.

Personības maiņas piemērs no manas pieredzes

Piemēram, es esmu introverta, kas patiesībā nozīmē to, ka man nepieciešams laiks vienatnē, lai atjaunotos. Bērnībā un skolas gados man izpaudās liels kautrīgums. Bet šis kautrīgums nebija dēļ mana introvertuma, bet gan tamdēļ, ka man nervu sistēma pieredzēja disregulētību sociālās pieredzēs, kas bija traumas reakcija, nevis iedzimtība.

Strādājot ar sevi un savu nervu sistēmu – ar iekšējo dziedināšanos – manu kautrīgumu un bailes ir nomainījusi pārliecība. Es droši varu runāt, prezentēt cilvēku grupām un pat izbaudīt to – kaut kas, kas savulaik man būtu licies neiespējami. Citreiz cilvēki, kas mani nepazīst, bet pieredz to, kā mācu, domā, ka es esmu ekstraverta. Bet nē, es joprojām esmu dziļi introverta.

Noslēgumā

Vairāk par iedzimtību loma ir videi. Un, lai arī bērnībā mēs nevarējām izvēlēties vidi, kas mūs veidoja, tagad pieaugušo vecumā mēs varam izvēlēties strādāt ar sevi – izvēlēties iespējas, kur pieredzam dziedinošu vidi un veidot šo vidi priekš sevis ar dažādām somatiskām, terapeitiskām un citām dziedinošām praksēm.

Mans aicinājums nav pārstāt izmantot personības testus, bet gan neraudzīties uz tiem kā uz noteicošo faktoru tam, kādi esam. Svarīgi ir paturēt atvērtu prātu un sirdi, strādāt ar sevi un apzināties, ka pārmaiņas ir iespējamas! Lielāka nozīme ir tam, ko mēs darām, jo mūsos ir spēks, iespējas, potenciāls!

Neirozinātne apliecina, ka pārmaiņas ir iespējamas un arī mūsu personības īpašības var mainīties. Neiroplastiskums nozīmē, ka smadzenes un nervu sistēma mainās visas dzīves garumā, reaģējot uz jaunām fiziskām un/vai emocionālām pieredzēm.