Vārds "somatika" nāk no grieķu valodas. "Soma" nozīmē ķermenis. Tāpēc somatiskā terapija ir ķermenī balstīta terapija — pieeja, kas strādā ar ķermeni kā centrālo instrumentu dziedināšanā.

Bet tas nenozīmē, ka mēs ignorējam prātu. Gluži pretēji — somatiskā terapija saprot, ka prāts un ķermenis ir nedalāma vienība. Un ka daudzi no mūsu emocionālajiem un psiholoģiskajiem modeļiem — trauksme, nedroša piesaiste, iestrēgušie paterni — ir ierakstīti ne tikai mūsu domās, bet vispirms jau mūsu ķermenī: nervu sistēmā, muskuļu atmiņā, elpošanas ritmā, stājā.

Vai tu pazīsti to sajūtu, kad sociālā situācijā tu vienkārši "sasalsti"? Kad ķermenis liekas, ka sastingst, izteikties liekas ļoti grūti un šķiet, ka viss apkārt notiek bez tevis? Šajā rakstā es dalīšos ar savu personīgo stāstu par sociālo trauksmi un sociālo "freeze", un kas man palīdzēja tikt ar to galā.

Man lielu daļu dzīves bija depresijas un disociācijas stāvoklis… lai gan no malas to nevarēja pateikt.

Depresija ne vienmēr izpaužas kā ārēji redzama nomāktība. Bieži vien cilvēks var šķist mierīgs — iespējams pat priecīgs.

Tas ir vairāk iekšējs stāvoklis, ko bieži raksturo nervu sistēmas dorsālā vagus aktivizācija (“freeze/shutdown” - “sastingums/atslēgšanās”). Un līdz ar to var tikt pieredzēts:

• iekšēja bezcerības un bezpalīdzības sajūta attiecībā uz sevi un pasauli

• nomāktība un smaguma sajūta

• maz enerģijas, nespēks

• vientulība, izolētība, kauns

• “upura stāvoklis”

• disociācija (nerealitātes sajūta; sajūta, ka vēro savu dzīvi no malas, nevis aktīvi tajā piedalies)

Jūtīgiem cilvēkiem ir nepieciešamas vairāk rūpes par sevi. Paradoksālā kārtā viņi tieši bieži vien mēdz atstāt rūpes par sevi otrajā plānā, jo daudziem jūtīgiem cilvēkiem, empātiem raksturīgas nesavtīgas rūpes par citiem, izteikta pienākuma un atbildības sajūta, perfekcionisms un pat vainas sajūta, ja liek citiem vilties vai velta laiku atpūtai.

Bet būtiski ir paturēt prātā, ka rūpes par sevi nav ekstra, bet gan nepieciešamība. Tā var būt atšķirība starp regulētu un disregulētu nervu sistēmu. 

Kad darām ikdienas pienākumus, rūpējamies par citiem no regulēta nervu sistēmas stāvokļa, tad arī spējam būt produktīvāki, radošāki, labāk risināt problēmas un labāk palīdzēt citiem.

Trauma ir nevis tas sliktais notikums, kas noticis ar mums, bet gan tas, kas noticis mūsos tā rezultātā. Proti, iestrēgusī, neatbrīvotā stresa enerģija, kas veido haosu mūsu sistēmā no iekšienes. Tas rezultējas sajūtās un reakcijās, kas nav atbilstošas situācijai (lai gan esam drošībā, ķermenis reaģē tā it kā mēs nebūtu drošībā), kā arī limitējošos uzskatos par sevi (“es neesmu gana laba”, “ar mani kaut kas nav kārtībā”, utt.) un pasauli un traucējošos paternos (izpatikšana citiem, perfekcionisms, vajadzība kontrolēt, utt.).

Kas tad veido šo stresa enerģiju? Stresa hormoni kortizols un adrenalīns un nervu sistēmas aktivācija (saspringums muskuļos, paātrināta sirdsdarbība, sekla elpa, utt.). Ja stresa atbilde nav varējusi tikt pabeigta, jo nervu sistēmai iztrūka drošības sajūta, tad šī stresa enerģija paliek iestrēgusi sistēmā. Tas ir tas, kas pašos pamotos veido traumu. 

Cilvēkiem ar izpatikšanas citiem paternu bieži raksturīga arī trauksmaina piesaiste. Šie divi modeļi – citu vajadzību prioritizēšana, pielāgošanās citiem, atstājot novārtā savas vajadzības un robežas – iet roku rokā.

Arī dezorganizētai piesaistei bieži vien raksturīgs izpatikšanas citiem paterns (dezorganizēta piesaiste daļēji ietver arī trauksmaino piesaisti).

💡 Patiesībā izpatikšanas citiem paterns ir izveidojies kā atbilde uz piesaistes ievainojumiem – situācijām, kad bērna emocijas un vajadzības nav vienmēr tikušas pieņemtas. Nereti, paužot savas sajūtas, bērns ir saskāries ar noraidījumu no vecāka, kas radījis saiknes zaudēšanas sajūtu.

Agrīnie piesaistes ievainojumi lielā mērā nosaka piesaistes veidu pieaugušo vecumā un ir pamatā daudzām attiecību problēmām, trigeriem un konfliktiem.

Kopš es dziļāk sāku apgūt somatiku – saprast, kā darbojas nervu sistēma, kā ar to strādāt un kā tā glabā traumas – es vairs īsti neticu personības testiem.

Protams, ir vērtīgi uzzināt vairāk par sevi, un tam vajadzētu veicināt sevis pieņemšanu. Taču ne vienmēr tā notiek, ja pēc personības testa aizpildīšanas mēs sev uzliekam zīmogu: “Redzi, es tāda esmu, jo es esmu...”. Jo tad mēs to saistām ar kādu ārēju faktoru, kas nav no mums atkarīgs, kāpēc esam tādi, kādi esam. Tas drīzāk veicina palikšanu upura lomā.