Man lielu daļu dzīves bija depresijas un disociācijas stāvoklis…
Man lielu daļu dzīves bija depresijas un disociācijas stāvoklis… lai gan no malas to nevarēja pateikt.
Depresija ne vienmēr izpaužas kā ārēji redzama nomāktība. Bieži vien cilvēks var šķist mierīgs — iespējams pat priecīgs.
Tas ir vairāk iekšējs stāvoklis, ko bieži raksturo nervu sistēmas dorsālā vagus aktivizācija (“freeze/shutdown” - “sastingums/atslēgšanās”). Un līdz ar to var tikt pieredzēts:
iekšēja bezcerības un bezpalīdzības sajūta attiecībā uz sevi un pasauli
nomāktība un smaguma sajūta
maz enerģijas, nespēks
vientulība, izolētība, kauns
“upura stāvoklis”
disociācija (nerealitātes sajūta; sajūta, ka vēro savu dzīvi no malas, nevis aktīvi tajā piedalies)
Tas viss izpaudās arī man vidusskolas gados un manos 20tajos gados — tikai es to slēpu aiz mierīguma un smaida maskas. (Šiem stāvokļiem bieži nāk līdzi kauns, un kauns ļoti bieži rada vēlmi “izskatīties normāli”, pat ja iekšā viss brūk.)
Toreiz man likās, ka es tā jūtos, jo “man kaut kas nav kārtībā”, “esmu pārāk jūtīga” un “nespēju pietiekami saņemties”.
Man bija vispārēja sajūta, ka vēroju dzīvi no malas, nevis esmu aktīva līdzdalībniece tajā.
Man bija sajūta, ka lietas vienkārši notiek ar mani — un man nav īsti iespējams tās ietekmēt.
Notiekošo es bieži uztvēru caur “upura prizmu”. Citreiz pat domāju, ka apkārtējie ir kaut kādā veidā sazvērējušies pret mani, un kopumā man vienkārši neveicas dzīvē.
(Šādas domas bieži nāk līdzi šim nervu sistēmas stāvoklim, jo nervu sistēmā notiekošais ietekmē to, kāda veida automātiskās domas vispār kļūst pieejamas prātā.)
Tikai tagad es saprotu, ko es patiesībā piedzīvoju un kāpēc. Es biju hroniski “Freeze/Shutdown” stāvokļos, kas nozīmē, ka aktīvs ir parasimpātiskās nervu sistēmas vagus nerva drosālais atzarojums.
To mēdz dēvēt arī par “falšā miera” stāvokli: no malas cilvēks var šķist mierīgs, pat funkcionējošs, bet iekšā ir daudz uzkrāta stresa un apspiestu emociju. Un viss iepriekš minētais patiesībā bija šī stāvokļa pazīmes.
Šie pēc idejas īslaicīgie stresa un izdzīvošanas stāvokļi var tikt piedzīvoti hroniski, kad nervu sistēma glabā daudz uzkrātu traumatisko stresa enerģiju un apspiestas emocijas.
Kad nervu sistēma iemācās, ka nav droši just un pieredzēt kādas emocijas, veidojas automātiski mehānismi tās apspiest.
Bet, kad emocijas ir nobloķētas, tu nespēj piedzīvot dzīvi pilnvērtīgi. Jo nervu sistēma “izslēdz” ne tikai nepatīkamās emocijas, bet visas emocijas. Tas principā būtu īss izdzīvošanas stāvokļa mehānisms, bet kad tas turpinās ilgstoši - daudzu gadu garumā, tas nobloķē mūsu dzīvīgumu un iekšējo spēka potenciālu - dzīvības spēka enerģiju life force energy, kā to dēvē somatikas lauciņā).
Dzīvības spēka enerģija ir iedzimts potenciāls - būtiski neironu tīkli, kas dabiski attīstītos bērnībā. Taču traumatizējošas pieredzes var “nobremzēt” šo attīstību. (Un jā - to var attīstīt arī pieaugušā vecumā.)
Šī dzīvības spēka enerģija ietver:
veselīgo dusmu enerģiju
iekšējā spēka apzināšanos
spēju pastāvēt par sevi
spēju tiekties pēc tā, ko vēlamies dzīvē
spēju pārvarēt izaicinājumus
un arī enerģiju ikdienā darīt lietas
Tā ir ļoti būtiska iekšējā miera un pārliecības sajūtai, kā arī kopumā nervu sistēmas līdzsvaram.
Kad tā ir apspiesta, mēs bieži piedzīvojam enerģijas trūkumu, depresiju un grūtības sasniegt vēlamo.
Dzīvības spēka enerģija (tai skaitā veselīgo dusmu enerģija) var tikt apspiesta, ja nervu sistēma bērnībā atkārtoti piedzīvo, ka nav droši to just un realizēt. Piemēram: vecāki noraida bērna dusmas, spontanitāti, dzīvesprieku, autonomiju, robežas - un bērns iemācās pielāgoties un izpatikt.
Tas bieži vien ir arī paaudžu paterns: vecāks to neapzināti nodod tālāk, pat ja bērns nesaņem tieši “acīmredzami traumatizējošas” pieredzes. Bērns, vērojot vecāka attieksmi dažādās situācijās, iemācās, ka nav droši būt pašam, just savas emocijas un sekot savam iekšējā spēka potenciālam.
Šo dzīvības spēka enerģiju var atjaunot/attīstīt ar somatiskām praksēm. Tās ietver:
saiknes veidošanu ar emocijām somatiskā veidā
apspiestās dusmu enerģijas izreaģēšanu veselīgā veidā
sava iekšējā spēka apzināšanos un sajušanu
robežu apzināšanos un nospraušanu
traumu izstrādi, kur bērnībā nav bijis droši paust savu patieso būtību, emocijas un spēku
Dzīvības spēka enerģijas atgriešana manā dzīvē ir bijis viens no ietekmīgākajiem (iespējams, pats ietekmīgākais) faktoriem manā iekšējā dziedināšanās procesā.
Es spēju pieredzēt daudz vairāk patiesu dzīvesprieku un interesi par lietām.
Man ir daudz vairāk ticības un iespējamības sajūtas, ka es varu izdarīt lietas.
Es mazāk pārdzīvoju, kad neizdodas, un vairs tik ļoti “nenolieku” sevi ar kritiku. Tā vietā diezgan ātri atgriežas enerģija mēģināt vēlreiz un atrast jaunus, labākus veidus.
Man vairs nav sajūtas, ka vēroju dzīvi no malas, nespējot neko ietekmēt. Tā vietā ir aktīvas līdzdalības sajūta: “Es varu. Es darīšu labāko, ko spēju.” Un, lai arī es nevaru nokontrolēt visu, es varu rīkoties un ietekmēt to, ko varu.
Man kopumā ir vairāk spēka un enerģijas ikdienā. Un es jūtos labāk - patiesāk, brīvāk, pozitīvāk un ar vairāk interesi un aizrautību pret dažādām nodarbēm un dzīves aspektiem.
Es pieredzu vairāk dzīvi - jā, arī nepatīkamās, bet būtiskās sajūtas un emocijas, kā piemēram, dusmas par netaisnību, kas notiek pasaulē attiecībā pret dažādām cilvēku grupām, bet arī šīs dusmas ir daļa no būšanas dzīvai, jo nozīmē, ka man rūp.
Jo problēma nav pašās emocijas un “pārāk daudz jušanā” - problēma ir, ka iepriekš ir bijis pārāk mazs tolerances logs dažādām emocijām un sajūtām.
Bet šo tolerances logu var trenēt un paplašināt. Un, kad tas notiek, parādās pavisam cita pieredze: spēja būt ar emocijām, just dzīvi, un vienlaikus palikt sevī — bez pārņemtības sajūtas. Tāpēc somatiskās prakses un traumu izstrāde somatiskā veidā ir tik būtiska un palīdzoša.
