Vārds "somatika" nāk no grieķu valodas. "Soma" nozīmē ķermenis. Tāpēc somatiskā terapija ir ķermenī balstīta terapija — pieeja, kas strādā ar ķermeni kā centrālo instrumentu dziedināšanā.

Bet tas nenozīmē, ka mēs ignorējam prātu. Gluži pretēji — somatiskā terapija saprot, ka prāts un ķermenis ir nedalāma vienība. Un ka daudzi no mūsu emocionālajiem un psiholoģiskajiem modeļiem — trauksme, nedroša piesaiste, iestrēgušie paterni — ir ierakstīti ne tikai mūsu domās, bet vispirms jau mūsu ķermenī: nervu sistēmā, muskuļu atmiņā, elpošanas ritmā, stājā.

Vai tu pazīsti to sajūtu, kad sociālā situācijā tu vienkārši "sasalsti"? Kad ķermenis liekas, ka sastingst, izteikties liekas ļoti grūti un šķiet, ka viss apkārt notiek bez tevis? Šajā rakstā es dalīšos ar savu personīgo stāstu par sociālo trauksmi un sociālo "freeze", un kas man palīdzēja tikt ar to galā.

Man lielu daļu dzīves bija depresijas un disociācijas stāvoklis… lai gan no malas to nevarēja pateikt.

Depresija ne vienmēr izpaužas kā ārēji redzama nomāktība. Bieži vien cilvēks var šķist mierīgs — iespējams pat priecīgs.

Tas ir vairāk iekšējs stāvoklis, ko bieži raksturo nervu sistēmas dorsālā vagus aktivizācija (“freeze/shutdown” - “sastingums/atslēgšanās”). Un līdz ar to var tikt pieredzēts:

• iekšēja bezcerības un bezpalīdzības sajūta attiecībā uz sevi un pasauli

• nomāktība un smaguma sajūta

• maz enerģijas, nespēks

• vientulība, izolētība, kauns

• “upura stāvoklis”

• disociācija (nerealitātes sajūta; sajūta, ka vēro savu dzīvi no malas, nevis aktīvi tajā piedalies)