Man bija sociālā trauksme kopš es sevi atceros…
Man bija sociālā trauksme kopš es sevi atceros.
Pareizāk sakot, es vairāk piedzīvoju sociālo "freeze" — sociālo sastinguma stresa stāvokli.
Man bija sociālā trauksme kopš es sevi atceros.
Pareizāk sakot, es vairāk piedzīvoju sociālo "freeze" — sociālo sastinguma stresa stāvokli.
Trauksme ir nervu sistēmas "Fight / Flight" jeb "Cīnies / Bēdz" stāvoklis, kur nervu sistēma cenšas atgūt drošības sajūtu cīnoties vai aizbēgot.
"Freeze" jeb sastinguma stāvoklis ir cita izdzīvošanas atbilde — tā pārņem situācijās, kad nav iespējams nedz cīnīties, nedz aizbēgt.
"Freeze" stāvoklī cilvēks ārēji šķiet mierīgs, bet iekšēji viņa spēja būt pašam, domāt skaidri un komunicēt brīvi ir paralizēta.
Zem "ārējā šķietamā mierīguma" patiesībā ir šī trauksme - aktīvā mobilizētā stresa enerģija.
Kaunēšanās par nespēju kontrolēt šīs reakcijas
Tāpat kā daudzi jūtīgi, introverti cilvēki, kuriem veidojās sociālā trauksme, arī es iemācījos kaunēties par šīm dabiskajām nervu sistēmas reakcijām.
Man šķita, ka man kaut kas nav kārtībā — ka es nespēju justies un komunicēt brīvi ar vienaudžiem. Tas lika man vēl vairāk ierauties sevī un uzlikt "ārējas maskas", ka viss ir kārtībā.
Kauns un sevis kritizēšana pastiprina šo "Freeze" stāvokli. Sevis kritizēšana ir papildus draudu signāls nervu sistēmai.
Un, kad šī sevis kritizēšana kļūst par automātisku paternu, mēs ieslīgstam nebeidzamā ciklā — visa mūsu personība tiek sasaistīta ar kaunu, atņemot dzīvīgumu, spēku, enerģiju un prieku ikdienā.
Pirmās sociālās pieredzes - definējošas
Kā jūtīgam, introvertam bērnam bērnudārza pieredzes man bija pārņemošas un traumatizējošas.
Es neatceros tieši specifiski, kas notika, bet sajūtu līmenī zinu, ka bērnu dārzs man bija traumatizējošs. Jo es daudz reiz, pielietojot somatiskās prakses, esmu "saslēgusies" ar šo 4–5 gadus veco sevis versiju. Viņa jutās ļoti nedroši — nepieņemta un apcelta no apkārtējiem bērniem.
Spilgtākā atmiņa no bērnu dārza laikiem ir no manas dzimšanas dienas. Bija jānes konfektes uz dārziņu, lai cienātu citus. Es jutos, ka mana dzimšanas diena ir vienīgā diena, kad citi bērni grib draudzēties ar mani — jo tad man ir konfektes.
Šīs pirmās sociālās pieredzes bija ļoti definējošas. Mana nervu sistēma "iemācījās", ko nozīmē būt starp vienaudžiem — un šis priekšstats tika attiecināts uz visām citām pieredzēm: skolā, universitātē, jauniešu programmās, darbā.
Arī tad, kad vienaudži bija droši un atbalstoši cilvēki, mana nervu sistēma turpināja realizēt šo "Freeze" stāvokli kā vienīgo iespējamo aizsardzības stratēģiju.
Ārējā fasāde — "dzelzs lēdija"
Pirmās klasītes, iesākot skolu, bija citādākas - bet tikai šķietami citādākas.
Mana līderība un šķietama ārēja pārliecība pirmajās klasītēs tik un tā balstījās bailēs tikt nepieņemtai un atstumtai.
Iesākot pirmās klasītes, savā bērna prātā es izlēmu, ka neļaušu atkārtoties tam, kas notika bērnu dārzā. Pirmajos skolas gados spēju "uzburt" ārēju pārliecības fasādi — biju teicamniece mācībās, un citi bērni jautāja mājāsdarbus norakstīt no manis. Mani iecēla par klases vecāko, un es jutu respektu no citiem bērniem.
Teicamnieces statuss un tas, ka biju skolotāju mīlule man pirmajās klasītēs sniedza "zināmu imunitāti" pret neiederēšanos.
Tomēr tagad, atskatoties, es saprotu, ka tas bija aizsardzības mehānisms, aiz kura slēpās dziļa nedrošība un bailes. Es atceros, kā mani dēvēja par "dzelzs lēdiju" — jo neizrādīju emocijas un ievainojamību.
Bet šī fasāde varēja turpināties tikai tik ilgi, cik ilgi balstījās manā teicamnieces statusā. Vēlāk, 5.–6. klasītē, būt labākajai mācībās vairs nebija stilīgi. Sākās ballīšu, alkohola un smēķēšanas izmēģinājumu laiks — un es nevēlējos pievienoties. Atstumtība, neiederēšanās un sociālā trauksme atgriezās vēl spēcīgāk.
"Freeze" stāvoklis — bailes, trauksme, rīcības un runas nobloķēšanās
Es praktiski vienmēr jutos neērti starp vienaudžiem, un es nezināju, ko teikt.
Šis "Freeze" stāvoklis nozīmē arī, ka mans prāts burtiski "sasalst" — kognitīvās smadzeņu daļas, kas atbild par runu (Broka zona), ir bloķētas. Tāpēc ir grūti runāt vai izdomāt, ko teikt.
Es atceros, kā trauksmainība par to, ko runāt un ka es atkal nezināšu, ko teikt, bija tik bieža un klātesoša. Tas vēl vairāk lika man justies neiederīgai un izolēties. Es atceros, kā viena klasesbiedrene man teica: "Tu neļauj sevi iepazīt." Es jutos vēl vairāk vainīga par sevi, ka nemaz nemācēju ļaut sevi iepazīt.
Es cerēju, ka skolas maiņa 8. klasē palīdzēs šo mainīt. Bet, kā vienmēr, ārējie apstākļi atkārtojas, kamēr kaut kas nemainās mūsos.
Nomainot skolu, es piedzīvoju vēl lielākas grūtības iejusties starp vienaudžiem. Es atstāju klusas, nedrošas meitenes tēlu, kas "šķietami tikai māk labi mācīties". Es sāku justies kā "pelēkā pele".
Hronisks stress un fiziskie simptomi
Pastāvīgā sociālā trauksme uzturēja manu nervu sistēmu hroniskā stresa stāvoklī. Laika gaitā tas izpaudās arī citos somatiskos simptomos, piemēram, izteiktā diskomforta sajūtā vēderā, kas liela sociālā stresa apstākļos raisīja skaļu "vēdera burkšķēšanu".
Tas bieži notika kontroldarbu un pat eksāmenu laikā. Tas vēl vairāk pastiprināja stresu un kauna sajūtu.
Jebkuras sociālās pieredzes — arī ar klasesbiedrenēm, ko uzskatīju par draudzenēm — no manis prasīja lielu piepūli. Centos uzturēt "maskas" — maskas, ka jūtos labi, ka iederos, ka piekrītu, ka esmu tāda pati kā viņas. "Hameleona" taktika pieslēdzās kā vēl viens izdzīvošanas mehānisms, kā tas mēdz būt jūtīgiem bērniem, kad nervu sistēma nejūtas droši.
Es jutos, ka spēju būt es pati tikai mājās — savā istabā. Tas bija grūti, jo mēs visi dabiski ilgojamies pēc saiknes ar citiem, pēc tā, lai justies pieņemti un saprasti.
Bet, kad šīs agrīnās bailes neļauj nervu sistēmai atslābināties esot ar citiem cilvēkiem, mēs jūtamies vēl vairāk iestrēguši. Tas, ko vēlamies, šķiet neiespējams. Un, ar gribasspēku mēģināt sevi piespiest justies pārliecināti, izdara pretējo — rada citiem pretestību, jo viņi sajūt šo samākslotību.
Šis iestrēgums turpinājās visus universitātes gadus un visus manus 20-tos gadus. Es bieži vēlējos, lai būtu ekstraverta, nevis introverta — man likās, ka ekstravertiem cilvēkiem ir daudz vieglāka dzīve.
Kas man palīdzēja gūt pārmaiņas un tikt galā ar sociālo trauksmi?
Īstenais pavērsiena punkts bija, kad sāku strādāt ar "iekšējā bērna" dziedināšanu, īpaši izmantojot somatiskās terapijas metodes.
Tikai saprotot savas nervu sistēmas reakcijas, es varēju pārstāt kritizēt sevi un veicināt pieņemšanu pret sevi. Tas vien ļoti palīdzēja.
Veidojot kontaktu ar "iekšējā bērna" daļu sevī, es sniedzu tai pozitīvi koriģējošas pieredzes. Šīs jaunās, emocionāli atbalstošās un pozitīvās pieredzes palīdzēja pārrakstīt nervu sistēmā ierakstītās bailes (to iespējams izdarīt ar atbilstošu somatisko prakšu palīdzību vai individuāli tās pielietojot, vai individuālajā vai grupu somatiskajā terapijā). Un līdz ar to mazināt šo trauksmes un "freeze" stāvokli gan kopumā, gan arī esot starp citiem cilvēkiem. Somatiskās prakses "iekšējā bērna" dziedināšanai palīdz mazināt un dziedināt to, kā nervu sistēma iepriekš ir automātiski asociējusi citus cilvēkus ar draudu, stresu, nedrošību.
Kā es jūtos tagad
Protams, nav tā, ka pēkšņi esmu kļuvusi par "sociālo taurentiņu" — ka visu dienu varu pavadīt esot starp citiem cilvēkiem. Es tik un tā esmu introverts cilvēks ar jūtīgu nervu sistēmu (un pat kādiem AuDHD simptomiem).
Man ir nepieciešams laiks vienatnē, lai atjaunotos — komunikācija ar citiem var paņemt daudz enerģijas.
Bet es nepiedzīvoju vairs to neērtumu, paralizējošās bailes un grūtības izteikties, kad esmu starp citiem. Es spēju būt daudz vairāk es pati un daudz, daudz mazāk raizējos, ko citi teiks. Es jūtos daudz brīvāk un vairāk neizspēlēju prātā scenārijus par to, ko man vajadzēja teikt vai pārmetumus sev, kāpēc kaut ko pateicu.
Es zinu, ka būs cilvēki, kas mani pieņems, ar kuriem saskanēs un es jutīšos, ka iederos. Un būs cilvēki un cilvēku grupas, ar kuriem nebūs šāda sajūta. Un tas ir pilnīgi ok.
Ja tu arī jūties līdzīgi kā es savulaik — vēlos Tevi iedrošināt, ka pārmaiņas ir iespējamas!
Nervu sistēmu ir iespējams pārtrenēt un līdz ar to izmainīt tās reakcijas.
Vai tu arī piedzīvo sociālo trauksmi, un vēlies iemācīties pāris ļoti vienkāršus somatiskos vingrinājumus, ko vari pielieto brīžos, kad esi starp citiem cilvēkiem?
Es pievienoju YouTube vienu video no mana kursa “Kā tikt galā ar trigeriem?”. Šis video sniedz idejas pāris nelieliem, viegli pielietojamiem, efektīviem somatiskiem vingrinājumiem sociālās situācijās, ja pieredzi trauksmi vai “Freeze” stāvokli. Skaties šo video šeit.
Regulāri pielietojot šīs prakses atbilstošajās situācijās, tu arvien vairāk palīdzīsi nervu sistēmai pārtrenēties, noņemt stresa intensitāti un sūtīt tai drošības signālus.
Tu vari iegūt piekļuvi vairāk somatiskie vingrinājumiem un somatiskām meditācijām nervu sistēmas regulēšanai manā mini-kursā "Ievads somatiskajās praksēs". Piesakies šeit.
Ja vēlies dziļāk pastrādāt ar savu nervu sistēmu un "iekšējā bērna" dziedināšanu, tad pievienojies kādai no manām programmām:
"Drošas piesaistes laboratorija" - sāksies drīzumā, info par pieteikšanos drīzumā
"Regulē nervu sistēmu" - jauns raunds sāksies vasarā. Info šeit
"Taurenis" - jauns raunds sāksies rudenī. Info šeit
Individuālās sesijas - info par individuālo somatiskās traumu terapijas programmu šeit.
