Vārds "somatika" nāk no grieķu valodas. "Soma" nozīmē ķermenis. Tāpēc somatiskā terapija ir ķermenī balstīta terapija — pieeja, kas strādā ar ķermeni kā centrālo instrumentu dziedināšanā.

Bet tas nenozīmē, ka mēs ignorējam prātu. Gluži pretēji — somatiskā terapija saprot, ka prāts un ķermenis ir nedalāma vienība. Un ka daudzi no mūsu emocionālajiem un psiholoģiskajiem modeļiem — trauksme, nedroša piesaiste, iestrēgušie paterni — ir ierakstīti ne tikai mūsu domās, bet vispirms jau mūsu ķermenī: nervu sistēmā, muskuļu atmiņā, elpošanas ritmā, stājā.

Vai tu pazīsti to sajūtu, kad sociālā situācijā tu vienkārši "sasalsti"? Kad ķermenis liekas, ka sastingst, izteikties liekas ļoti grūti un šķiet, ka viss apkārt notiek bez tevis? Šajā rakstā es dalīšos ar savu personīgo stāstu par sociālo trauksmi un sociālo "freeze", un kas man palīdzēja tikt ar to galā.

Man lielu daļu dzīves bija depresijas un disociācijas stāvoklis… lai gan no malas to nevarēja pateikt.

Depresija ne vienmēr izpaužas kā ārēji redzama nomāktība. Bieži vien cilvēks var šķist mierīgs — iespējams pat priecīgs.

Tas ir vairāk iekšējs stāvoklis, ko bieži raksturo nervu sistēmas dorsālā vagus aktivizācija (“freeze/shutdown” - “sastingums/atslēgšanās”). Un līdz ar to var tikt pieredzēts:

• iekšēja bezcerības un bezpalīdzības sajūta attiecībā uz sevi un pasauli

• nomāktība un smaguma sajūta

• maz enerģijas, nespēks

• vientulība, izolētība, kauns

• “upura stāvoklis”

• disociācija (nerealitātes sajūta; sajūta, ka vēro savu dzīvi no malas, nevis aktīvi tajā piedalies)

Miegs ir viena no mūsu pamatvajadzībām. Kad nervu sistēma ir disregulēta, bieži parādās miega traucējumi. Savukārt nepietiekams vai nekvalitatīvs miegs vēl vairāk pastiprina nervu sistēmas disregulāciju, un pastiprinās tādi simptomi kā trauksme, emocionālā reaktivitāte, izteikts jūtīgums, “prāta migla”, nomāktība, depresija, izdegšana, biežāka slimošana, u.c.

Cilvēki ar jūtīgu nervu sistēmu var biežāk un izteiktāk piedzīvot miega traucējumus, un pat saskarties ar bezmiegu, jo viņu nervu sistēma vieglāk var kļūt disregulēta. Viņi ir vairāk jūtīgi attiecībā uz dažādiem faktoriem, kas var ietekmēt miega kvalitāti. Raksts apkopo plašu raksturojumu par dažādajiem faktoriem, kas var radīt miega traucējumus, un ieteikumus, ko darīt.

Izdegšana ir nervu sistēmas dorsālais jeb “Shutdown” stāvoklis. Tas nozīmē, ka aktīvs ir vagus nerva dorsālais atzarojums, kas atbild par “enerģijas taupīšanu”. Šo stāvokli nervu sistēma “ieslēdz”, kad drauds ir pārāk spēcīgs, pārāk ilgstošs, pārāk pārņemošs, ka tiek uztverts kā dzīvību apdraudošs. 

Šai stāvoklī mēs pieredzam enerģijas trūkumu, izteikti negatīvas domas (“es nevaru”, “nav iespējams”), disociāciju, nogurumu un vēlmi vairāk gulēt. 

Tieši jūtīgie cilvēki (cilvēki ar jūtīgu nervu sistēmu) ir vairāk riska grupā. Gam tamdēļ, ka jūtīga nervu sistēma vieglāk var tikt pārstimulēta, gan tā arī vieglāk var tikt traumatizēta un veidoties hroniski paterni kā izpatikšana citiem, perfekcionisms, atbildības uzņemšanās par citu emocijām, utt. Kad šie paterni ir hroniski, tad tie ilgtermiņā turpina disregulēt nervu sistēmu, līdz tā nonāk līdz izdegšanas stāvoklim. 

Jūtīgiem cilvēkiem ir nepieciešamas vairāk rūpes par sevi. Paradoksālā kārtā viņi tieši bieži vien mēdz atstāt rūpes par sevi otrajā plānā, jo daudziem jūtīgiem cilvēkiem, empātiem raksturīgas nesavtīgas rūpes par citiem, izteikta pienākuma un atbildības sajūta, perfekcionisms un pat vainas sajūta, ja liek citiem vilties vai velta laiku atpūtai.

Bet būtiski ir paturēt prātā, ka rūpes par sevi nav ekstra, bet gan nepieciešamība. Tā var būt atšķirība starp regulētu un disregulētu nervu sistēmu. 

Kad darām ikdienas pienākumus, rūpējamies par citiem no regulēta nervu sistēmas stāvokļa, tad arī spējam būt produktīvāki, radošāki, labāk risināt problēmas un labāk palīdzēt citiem.

Kad es savulaik sāku vairāk pievērsties personīgajai izaugsmei (pirms somatikas), tad tas bija viens no maniem grūti sasniedzamajiem ideāliem – būt “šeit un tagad”.

Es lasīju Ekharta Tolles grāmatu “The Power of Now” toreiz pirms gadiem 15 cerībā, ka grāmatas izlasīšana palīdzēs man apgūt pareizo stratēģiju, kas jādara, lai es būtu šeit un tagad.

Tas, protams, nenotika.

Es turpināju būt tikpat trauksmaina, sastingusi, disasociēta, aizpeldot projām domās un uzmanībā, kā biju.

Attiecības ar bērnu ļoti bieži izgaismo mūsu pašu “iekšējā bērna” ievainojumus. Bērna emocijas, uzvedība un vajadzības var aktivizēt vecas sāpes, ar kurām vēl neesam tikuši galā. Šeit ir 9 izplatīti piemēri, kas var izpausties ikdienas mijiedarbībā ar bērnu:

1. Neiecietība pret kļūdām / Perfekcionisma spiediens

Ja tavs vecāks bija stingrs, prasīgs un bieži kritizēja, kad kaut kas tika izdarīts “ne tā”, tavs “iekšējais bērns” glabā pārliecību, ka mīlestību var saņemt tikai tad, kad viss tiek izdarīts pareizi, un ka kļūdīties ir ļoti nedroši.

Tā rezultātā tu vari ar dusmām un aizkaitinājumu reaģēt uz to, ka tavs bērns kļūdās, izdara kaut ko ne tā vai neievēro prasības. Tevī rodas vēlme steidzināt bērnu, koriģēt vai kritizēt.

Izpatikšana citiem—pastāvīgi liekot citu vajadzības augstāk par savējām—var šķist kā “būšana laipnai”, taču ar laiku tas dziļi iztukšo gan prātu, gan ķermeni.

Izpatikšanas citiem paterns un līdz ar to grūtības nospraust robežas un pateikt “nē” bieži vien ir lielākais faktors, kas ilgtermiņā rada izdegšanu.

Mēs līdz izdegšanai nenonākam vienā dienā. Tie ir nervu sistēmas paterni, kas rada atkārtotas automātiskās izvēles atkal un atkal, kuru rezultātā mēs upurējam savas vajadzības, prioritizējot citu vajadzības.

Trauma nav tikai par ārējiem notikumiem, bet gan par to, kas notiek mūsu nervu sistēmā šo notikumu rezultātā. Trauma ir dziļi personiska pieredze, kas ir atkarīga no tā, vai mūsu nervu sistēma saņem nepieciešamo drošības sajūtu, lai pārstrādātu stresu un atgūtu līdzsvaru. Tas ir īpaši būtiski bērniem, kuru emocionālā regulācija lielā mērā ir atkarīga no piesaistes personas pastāvīgas un rūpīgas klātbūtnes. Ja šī drošība iztrūkst, bērni pielāgojas nedrošai videi, kas noved pie stresa, nedrošām piesaistes formām un pat trauksmes vai depresijas. Trauma var rasties arī no tā, kas iztrūka – piemēram, emocionālas pieņemšanas vai drošības sajūtas – atstājot bērnus vienus ar savām sāpēm. Trauksme un depresija bieži vien atspoguļo nervu sistēmu, kas ir pārslogota ar neatrisinātu stresu: trauksme izraisa hiperaktivāciju, savukārt depresija noved pie "izslēgšanās" jeb nervu sistēmas stāvokļa, ko dēvē par "shutdown". Lai gan mēs nevaram mainīt pagātni, mēs varam ietekmēt tās ietekmi uz mūsu tagadni, izprotot un dziedinot savas traumas. Šis process ļauj mums pārraut paaudžu traumu ciklus un nodot dziedināšanu, nevis traumas, nākamajām paaudzēm.

Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju. 

Jūtīgums ir dāvana 💖 Tas nozīmē vairāk empātiju, intuīciju un spēju būt saiknē ar sevi un citiem. 

Jūtīgiem cilvēkiem lieliski padodas radošās profesijas, palīdzošās profesijas, kas ietver rūpes par citiem un situācijas, kurās nepieciešama emocionālā inteliģence (vadītāji, CEOs)✨

Bet jūtīgiem cilvēkiem ir arī izaicinājumi - viņi vieglāk var kļūt pārņemti un traumatizēti.