Trauma nav tas, kas ar mums notiek – tā ir tas, kas notiek mūsos tā rezultātā
“Bērns nekļūst traumatizēts tāpēc, ka viņš piedzīvo sāpes. Bērns kļūst traumatizēts tāpēc, ka viņš ir viens ar šīm sāpēm.”
Ilgu laiku es centos saprast, ko īsti nozīmē trauma un kāpēc rodas trauksme vai depresija. Tāpat kā daudziem citiem, man šķita, ka trauma ir tikai lielie, pārņemošie notikumi, kā vardarbība, karš vai avārija. Es sev jautāju – kā gan es varu uzskatīt, ka man ir traumas, ja citi cilvēki piedzīvojuši tik traģiskas lietas?
Kad sāku padziļināti apgūt Dr. Gabor Mate darbu un viņa terapeitisko pieeju, kā arī somatikas metodes, man pavērās jauna izpratne. Trauma nav tikai tas, kas notiek ārēji, bet gan tas, kas notiek mūsu nervu sistēmā un ķermenī šī notikuma rezultātā. Tā ir dziļi individuāla pieredze, kuru neviens no malas nevar apstrīdēt.
Kā norāda Dr. Gabor Mate: “Trauma nav tas, kas ar tevi notika, bet gan tas, kas notika tevī tā rezultātā.” Ja nervu sistēma nesaņem vajadzīgo drošības sajūtu, lai pārstrādātu stresu un atgrieztos līdzsvarā, rodas trauma. Tā var izpausties kā nervu sistēmas disregulētība, limitējoši uzskati par sevi un uzvedības paterni, kas turpina darboties arī pieaugušo vecumā.
Bērniem šī drošības sajūta ir vēl būtiskāka. Jo mazāks bērns, jo vairāk viņa nervu sistēma ir atkarīga no vecāka drošpilnās un rūpīgās klātbūtnes. Cilvēkbērns daudz ilgāk nekā citi zīdītāji ir pilnībā atkarīgs no piesaistes personas, kas ne tikai apmierina fiziskās vajadzības, bet arī emocionāli nodrošina drošības sajūtu.
Tomēr, ja šī drošība iztrūkst, bērns pielāgojas nedrošai videi. Nervu sistēma un smadzenes pastiprināti reaģē uz stresu, kas var novest pie trauksmainības, nedrošas piesaistes vai pat depresijas. Kā piemēru var minēt dažādus piesaistes veidus:
Trauksmainā piesaiste – pastiprināta vajadzība rūpēties, lai tiktu apmierinātas savas vajadzības.
Izvairīgā piesaiste – emociju apspiešana, lai izvairītos no atraidījuma.
Dezorganizētā piesaiste – apjukums un nedrošība par to, kā rīkoties attiecībās.
Trauma var būt ne tikai tas, kas notika, bet arī tas, kas iztrūka – apskāviens, emocionāla pieņemšana, drošība, ka vecāks ir pieejams un saprotošs. Kad bērns nejūtas droši dalīties savās sāpēs, viņš paliek viens ar šīm sajūtām, kas padara pieredzi traumatizējošu.
Trauksme un depresija ir sekas tam, ka nervu sistēma nav spējusi pārstrādāt pieredzēto stresu. Trauksmes gadījumā nervu sistēma aktivizējas, reaģējot uz jebko, kas atgādina sākotnējo pieredzi. Savukārt depresija ir nākamais solis – nervu sistēma “izslēdzas”, nonākot galējā stresa stāvoklī jeb “shutdown”.
Ja tu jūti, ka arī tev dzīvē ir pietrūcis emocionālā atbalsta, vai ja tev šķiet, ka esi pieļāvusi kļūdas ar saviem bērniem, ir svarīgi atcerēties – mēs nevaram dot citiem to, ko paši neesam saņēmuši. Bieži vien tas, ka vecāki nespēja sniegt emocionālo atbalstu, ir saistīts ar viņu pašu bērnības pieredzēm. Šo traumu ķēdi mēs tikai tagad sākam izprast.
Labākais, ko varam darīt, ir apzināties savas traumas un paternu ietekmi uz mūsu šodienu. Mēs nevaram mainīt pagātni, bet varam mainīt tās ietekmi uz mūsu tagadni. Tas ir solis uz priekšu, lai nākamajai paaudzei nodotu dziedināšanos, nevis traumas.
Ja vēlies dziļāk izprast savas traumas un praktiski strādāt ar savu “iekšējo bērnu”, piesakies 12 nedēļu grupu programmai “Taurenis”. Šajā programmā tu iemācīsies atpazīt un dziedināt bērnības emocionālās traumas, lai varētu dzīvot no pieaugušas, apzinātas sevis versijas, nevis ievainotā “iekšējā bērna” pozīcijas.
