Izpatikšana citiem nav vienkārši apzināts ieradums vai slikts paradums, ko var mainīt, tikai par to runājot vai pielietojot gribasspēku.

Izpatikšana citiem ir dziļi nervu sistēmā un zemapziņā iesakņojies paterns, kas cieši saistīts ar izdzīvošanas un drošības sajūtu – tādēļ tas ir tik spēcīgs un noturīgs.

Šis paterns visbiežāk veidojas agrīnā bērnībā un piesaistes attiecībās, kad Tava nervu sistēma iemācījās, ka nav droši būt kontaktā ar savām vēlmēm, vajadzībām un robežām, kā arī tās paust. To darot, pastāvēja risks zaudēt saikni ar piesaistes personu (piemēram, piedzīvot atraidījumu, kritiku vai emocionālu attālināšanos).

Kopš es dziļāk sāku apgūt somatiku – saprast, kā darbojas nervu sistēma, kā ar to strādāt un kā tā glabā traumas – es vairs īsti neticu personības testiem.

Protams, ir vērtīgi uzzināt vairāk par sevi, un tam vajadzētu veicināt sevis pieņemšanu. Taču ne vienmēr tā notiek, ja pēc personības testa aizpildīšanas mēs sev uzliekam zīmogu: “Redzi, es tāda esmu, jo es esmu...”. Jo tad mēs to saistām ar kādu ārēju faktoru, kas nav no mums atkarīgs, kāpēc esam tādi, kādi esam. Tas drīzāk veicina palikšanu upura lomā.

Trauma nav tikai par ārējiem notikumiem, bet gan par to, kas notiek mūsu nervu sistēmā šo notikumu rezultātā. Trauma ir dziļi personiska pieredze, kas ir atkarīga no tā, vai mūsu nervu sistēma saņem nepieciešamo drošības sajūtu, lai pārstrādātu stresu un atgūtu līdzsvaru. Tas ir īpaši būtiski bērniem, kuru emocionālā regulācija lielā mērā ir atkarīga no piesaistes personas pastāvīgas un rūpīgas klātbūtnes. Ja šī drošība iztrūkst, bērni pielāgojas nedrošai videi, kas noved pie stresa, nedrošām piesaistes formām un pat trauksmes vai depresijas. Trauma var rasties arī no tā, kas iztrūka – piemēram, emocionālas pieņemšanas vai drošības sajūtas – atstājot bērnus vienus ar savām sāpēm. Trauksme un depresija bieži vien atspoguļo nervu sistēmu, kas ir pārslogota ar neatrisinātu stresu: trauksme izraisa hiperaktivāciju, savukārt depresija noved pie "izslēgšanās" jeb nervu sistēmas stāvokļa, ko dēvē par "shutdown". Lai gan mēs nevaram mainīt pagātni, mēs varam ietekmēt tās ietekmi uz mūsu tagadni, izprotot un dziedinot savas traumas. Šis process ļauj mums pārraut paaudžu traumu ciklus un nodot dziedināšanu, nevis traumas, nākamajām paaudzēm.

Highly sensitive people (HSPs) process sensory and emotional information more deeply than others. This heightened sensitivity is a gift—it allows for greater empathy, intuition, and connection with others. However, it also means that HSPs are more prone to overwhelm and trauma.

Bright lights, loud noises, crowded spaces, and even subtle emotional cues can overstimulate a sensitive nervous system, leading to feelings of anxiety, exhaustion, or emotional shutdown.

Trauma for HSPs isn’t always caused by major events; even small, repeated stressors—like emotional neglect, overstimulation, or conflict—can leave lasting imprints on their nervous system.

The good news? A sensitive nervous system is also highly responsive to positive change. With tools like nervous system regulation, boundary-setting, and self-care, HSPs can heal, thrive, and embrace their sensitivity as a superpower.

Kad mēs aizmirstamies no emocijām un stresa ķermenī, lai nejustu, nervu sistēma nonāk “Freeze” / “Shutdown” stāvoklī. Kas ir vēl neveselīgāks stresa stāvoklis nekā aktīvā stresa “Fight / Flight” stāvoklis. 

Ilgtermiņā mēs tādā veidā virzamies pretim ne tikai izdegšanai un depresijai, bet arī iespējamām veselības problēmām.

Šai publikācijām minētie paradumi, ja pielietoti kompulsīvi, lai aizmirstos, tikai liks stresa enerģijai uzkrāties nervu sistēmā, pastiprinot disregulāciju ilgtermiņā.