Vainas sajūta, nospraužot robežas: kāpēc tā rodas un kā to dziedināt?

Vainas sajūta, kas rodas, mēģinot nospraust savas robežas vai paust savas vajadzības, ir dziļi kompleksa un bieži vien sakņojas neatrisinātās bērnības traumatiskās pieredzēs. Tā nav vienkārši “neērta sajūta” – tā bieži ir cieši savijusies ar dusmām, skumjām, bailēm un kaunu.

Veselīga vs. toksiska vainas sajūta

Ir svarīgi atšķirt veselīgu vainas sajūtu no toksiskās. Veselīga vaina rodas, kad esam izdarījuši kaut ko nepareizu – tā mudina mūs atvainoties un izlīdzināties, un pēc tam pāriet.

Toksiskā vainas sajūta, savukārt, nepazūd – tā atkal un atkal uzpeld, kad cenšamies izteikt savas sajūtas, nospraust robežas vai parūpēties par sevi.

Tā izkropļo skatījumu uz situāciju, liekot automātiski prioritizēt otra cilvēka emocijas un vajadzības augstāk par savām, savas vajadzības uzskatot par mazsvarīgām vai pat “nepareizām”.

No kurienes rodas toksiskā vainas sajūta?

Šī emocionālā dinamika bieži darbojas zemapziņā. Tās pamatā ir bailes pazaudēt saikni ar otru cilvēku, tikt atraidītai, atstumtai vai pamestai. Bērnībā nervu sistēma iemācās, ka paust savas patiesās sajūtas un vajadzības var nozīmēt attiecību zaudēšanu ar piesaistes personu.

Ja bērna vecāks vai aprūpētājs pats nav spējis tikt galā ar savām emocijām un uzlicis bērnam atbildību par savu emocionālo labsajūtu, bērns iemācās upurēt savas vajadzības citu labā. Šādu vainas sajūtu aprūpētājs var būt projicējis gan apzināti, gan neapzināti. Īpaši izteikti tas notiek, ja vecākam ir narcisisma iezīmes – tad jūtīgs bērns kļūst īpaši uzņēmīgs pret toksisku vainas sajūtu, jo narcisi mēdz projicēt savas nedrošības uz citiem un bieži vaino citus, ieņemot upura lomu.

Taču arī vecāks, kurš nav narciss, neapzināti var radīt šādu vainas sajūtu bērnā, ja viņš atkārtoti nespēj uzņemties atbildību par savām emocijām un trigeriem. Piemēram, ja vecāku iztrigero tas, ka bērns nav sakārtojis istabu, un viņš reaģē ar pārmetumiem: “Es tā visu dienu cenšos priekš tevis strādāt, un tu nespēj pat istabu sakārtot.” Ja pēc šādām situācijām nav izlīdzināšanās vai emocionāla atbalsta, bērns var sākt ticēt, ka viņa vajadzības un prieks ir “nepareizi” vai izraisa ciešanas citiem.

Kā šī pieredze ietekmē pieaugušo dzīvē?

Rezultātā pieaugušā vecumā iekšējā programma turpina darboties – jebkurā attiecībā vai situācijā, kur otrs jūtas slikti, automātiski rodas sajūta, ka “tā ir mana vaina” vai “man kaut kas ir jādara lietas labā”.

Toksiskā vainas sajūta vienmēr iet roku rokā ar pārmērīgu, neveselīgu un reālajai situācijai neatbilstošu atbildības uzņemšanos par otra cilvēka emocijām un labsajūtu. Cilvēks ignorē savas vajadzības, robežas un patiesās sajūtas, lai izvairītos no vainas sajūtas vai nepieļautu otra cilvēka neapmierinātību.

Šis mehānisms bieži vien darbojas neapzināti, un tikai apzinoties šīs saknes, iespējams sākt veidot veselīgākas robežas un atbrīvoties no nevajadzīgas vainas nastas.

Kā sākt dziedināt toksisko vainas sajūtu?

Dziedināšana prasa kompleksu pieeju, tostarp darbu ar iekšējo bērnu un somatiskām praksēm. Ir svarīgi apzināties, kur vainas sajūta ir neadekvāta reālajai situācijai, un sākt soli pa solim atgūt tiesības rūpēties par sevi.

Kad toksiskā vainas sajūta parādās, ir būtiski pamanīt, kā tā tiek piedzīvota ķermenī – elpa, saspringums, karstums u.c. – un atgādināt sev, ka tā nav objektīva šodienas sajūta, bet gan pagātnes emociju projekcija.

Atgādini sev, ka katra pieaugušā cilvēka emocijas ir viņa paša atbildība. Tev ir tiesības uz savām vajadzībām un robežām. Somatiskie vingrinājumi, elpošanas prakses vai saruna ar uzticamu cilvēku palīdzēs atgriezties tagadnē un skaidrāk saskatīt situāciju.

Tomēr, lai dziļāk izstrādātu šīs saknes, ieteicamas prakses, kas ietver “iekšējā bērna” dziedināšanu un regulāru darbu ar nervu sistēmu.

Atceries: Toksiska vainas sajūta ir pagātnes aizsardzības mehānisms, kas vairs nekalpo Tavai labklājībai pieaugušo dzīvē. Tu drīksti rūpēties par sevi, nospraust veselīgas robežas un dzīvot saskaņā ar savām vajadzībām.