Vai esi kādreiz jutusies, ka viss ir par daudz? Ka ir grūti atpazīt un apmierināt savas vajadzības, noteikt robežas vai vienkārši atļaut sev atpūsties? Daudziem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri bērnībā emocionāli “uzņēmušies” vecāka lomu, šīs sajūtas ir ikdiena.

Kas ir parentifikācija?

Parentifikācija ir process, kad bērns ģimenē sāk ieņemt vecāka lomu – bieži vien tāpēc, ka vecāki ir emocionāli nenobrieduši vai nespēj paši regulēt savas emocijas. Īpaši jūtīgi bērni ļoti ātri pielāgojas vecāku vajadzībām, cerot, ka, padarot vecāku laimīgu, arī viņi paši tiks pie savām vajadzībām.

Attiecības ar bērnu ļoti bieži izgaismo mūsu pašu “iekšējā bērna” ievainojumus. Bērna emocijas, uzvedība un vajadzības var aktivizēt vecas sāpes, ar kurām vēl neesam tikuši galā. Šeit ir 9 izplatīti piemēri, kas var izpausties ikdienas mijiedarbībā ar bērnu:

1. Neiecietība pret kļūdām / Perfekcionisma spiediens

Ja tavs vecāks bija stingrs, prasīgs un bieži kritizēja, kad kaut kas tika izdarīts “ne tā”, tavs “iekšējais bērns” glabā pārliecību, ka mīlestību var saņemt tikai tad, kad viss tiek izdarīts pareizi, un ka kļūdīties ir ļoti nedroši.

Tā rezultātā tu vari ar dusmām un aizkaitinājumu reaģēt uz to, ka tavs bērns kļūdās, izdara kaut ko ne tā vai neievēro prasības. Tevī rodas vēlme steidzināt bērnu, koriģēt vai kritizēt.

Mums, izteikti jūtīgajiem cilvēkiem, dabiski piemīt liela empātija un vēlme būt labiem pret citiem. Taču tieši šī īpašība bieži noved pie izpatikšanas paterniem ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā atšķirt izpatikšanu no patiesas vēlmes palīdzēt? Lūk, 5 galvenās atšķirības.

Cilvēkiem ar izpatikšanas citiem paternu bieži raksturīga arī trauksmaina piesaiste. Šie divi modeļi – citu vajadzību prioritizēšana, pielāgošanās citiem, atstājot novārtā savas vajadzības un robežas – iet roku rokā.

Arī dezorganizētai piesaistei bieži vien raksturīgs izpatikšanas citiem paterns (dezorganizēta piesaiste daļēji ietver arī trauksmaino piesaisti).

💡 Patiesībā izpatikšanas citiem paterns ir izveidojies kā atbilde uz piesaistes ievainojumiem – situācijām, kad bērna emocijas un vajadzības nav vienmēr tikušas pieņemtas. Nereti, paužot savas sajūtas, bērns ir saskāries ar noraidījumu no vecāka, kas radījis saiknes zaudēšanas sajūtu.

Agrīnie piesaistes ievainojumi lielā mērā nosaka piesaistes veidu pieaugušo vecumā un ir pamatā daudzām attiecību problēmām, trigeriem un konfliktiem.

Vainas sajūta, kas rodas, mēģinot nospraust savas robežas vai paust savas vajadzības, ir dziļi kompleksa un bieži vien sakņojas neatrisinātās bērnības traumatiskās pieredzēs. Tā nav vienkārši “neērta sajūta” – tā bieži ir cieši savijusies ar dusmām, skumjām, bailēm un kaunu.

Izpatikšana citiem—pastāvīgi liekot citu vajadzības augstāk par savējām—var šķist kā “būšana laipnai”, taču ar laiku tas dziļi iztukšo gan prātu, gan ķermeni.

Izpatikšanas citiem paterns un līdz ar to grūtības nospraust robežas un pateikt “nē” bieži vien ir lielākais faktors, kas ilgtermiņā rada izdegšanu.

Mēs līdz izdegšanai nenonākam vienā dienā. Tie ir nervu sistēmas paterni, kas rada atkārtotas automātiskās izvēles atkal un atkal, kuru rezultātā mēs upurējam savas vajadzības, prioritizējot citu vajadzības.

Emocionālā pieejamība - viens no būtiskākajiem aspektiem, lai mēs varētu gūt vēlamās pārmaiņas sevī, savā mentālajā un emocionālajā veselībā, savās attiecībās ar otru pusīti un bērniem. 

Un tikpat būtiska, vai pat būtiskāka, kā emocionālā pieejamība citiem, ir arī emocionālā pieejamība sev. Tas patiesībā ir iesākums, lai mēs varam būt emocionāli pieejami citiem.

Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju. 

Kad mums ir nepiepildītas vajadzības bērnībā vai notiek traumatizējošas pieredzes, mēs kā bērni piedzīvojam sāpīgas emocijas. Ja mums iztrūkst emocionālā klātesamība un drošības sajūta, ko sniegtu mīloši, uzticami, klātesoši vecāki (vai citas piesaistes personas), tad šīs emocijas, sāpes un stress paliek mūsos - tas netiek atbrīvots.