Mums, izteikti jūtīgajiem cilvēkiem, dabiski piemīt liela empātija un vēlme būt labiem pret citiem. Taču tieši šī īpašība bieži noved pie izpatikšanas paterniem ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā atšķirt izpatikšanu no patiesas vēlmes palīdzēt? Lūk, 5 galvenās atšķirības.

Cilvēkiem ar izpatikšanas citiem paternu bieži raksturīga arī trauksmaina piesaiste. Šie divi modeļi – citu vajadzību prioritizēšana, pielāgošanās citiem, atstājot novārtā savas vajadzības un robežas – iet roku rokā.

Arī dezorganizētai piesaistei bieži vien raksturīgs izpatikšanas citiem paterns (dezorganizēta piesaiste daļēji ietver arī trauksmaino piesaisti).

💡 Patiesībā izpatikšanas citiem paterns ir izveidojies kā atbilde uz piesaistes ievainojumiem – situācijām, kad bērna emocijas un vajadzības nav vienmēr tikušas pieņemtas. Nereti, paužot savas sajūtas, bērns ir saskāries ar noraidījumu no vecāka, kas radījis saiknes zaudēšanas sajūtu.

Agrīnie piesaistes ievainojumi lielā mērā nosaka piesaistes veidu pieaugušo vecumā un ir pamatā daudzām attiecību problēmām, trigeriem un konfliktiem.

Vainas sajūta, kas rodas, mēģinot nospraust savas robežas vai paust savas vajadzības, ir dziļi kompleksa un bieži vien sakņojas neatrisinātās bērnības traumatiskās pieredzēs. Tā nav vienkārši “neērta sajūta” – tā bieži ir cieši savijusies ar dusmām, skumjām, bailēm un kaunu.

Izpatikšana citiem—pastāvīgi liekot citu vajadzības augstāk par savējām—var šķist kā “būšana laipnai”, taču ar laiku tas dziļi iztukšo gan prātu, gan ķermeni.

Izpatikšanas citiem paterns un līdz ar to grūtības nospraust robežas un pateikt “nē” bieži vien ir lielākais faktors, kas ilgtermiņā rada izdegšanu.

Mēs līdz izdegšanai nenonākam vienā dienā. Tie ir nervu sistēmas paterni, kas rada atkārtotas automātiskās izvēles atkal un atkal, kuru rezultātā mēs upurējam savas vajadzības, prioritizējot citu vajadzības.

Izpatikšana citiem nav vienkārši apzināts ieradums vai slikts paradums, ko var mainīt, tikai par to runājot vai pielietojot gribasspēku.

Izpatikšana citiem ir dziļi nervu sistēmā un zemapziņā iesakņojies paterns, kas cieši saistīts ar izdzīvošanas un drošības sajūtu – tādēļ tas ir tik spēcīgs un noturīgs.

Šis paterns visbiežāk veidojas agrīnā bērnībā un piesaistes attiecībās, kad Tava nervu sistēma iemācījās, ka nav droši būt kontaktā ar savām vēlmēm, vajadzībām un robežām, kā arī tās paust. To darot, pastāvēja risks zaudēt saikni ar piesaistes personu (piemēram, piedzīvot atraidījumu, kritiku vai emocionālu attālināšanos).

Kopš es dziļāk sāku apgūt somatiku – saprast, kā darbojas nervu sistēma, kā ar to strādāt un kā tā glabā traumas – es vairs īsti neticu personības testiem.

Protams, ir vērtīgi uzzināt vairāk par sevi, un tam vajadzētu veicināt sevis pieņemšanu. Taču ne vienmēr tā notiek, ja pēc personības testa aizpildīšanas mēs sev uzliekam zīmogu: “Redzi, es tāda esmu, jo es esmu...”. Jo tad mēs to saistām ar kādu ārēju faktoru, kas nav no mums atkarīgs, kāpēc esam tādi, kādi esam. Tas drīzāk veicina palikšanu upura lomā.

Nervu sistēma (autonomā jeb veģetatīvā nervu sistēma), kas iestrēgusi stresa stāvokļos vairāk, ilgāk, biežāk nekā patiesībā būtu nepieciešams un atbilstoši situācijai.

Tas notiek, kad nervu sistēma glabā daudz neizrisinātas traumas - neatbrīvotu traumatisko stresa enerģiju, tai skaitā, apspiestas emocijas.

Kad mēs paraugāmies uz sevi un piedzīvoto no nervu sistēmas (Polivagālās teorijas) perspektīvas, tik daudz kas ir vairāk saprotams.

Bieži vien trauksmei vai depresijai pamatā ir nevis viens konkrēts traumatizējošs notikums, bet gan atkārtotas pieredzes, kas ietrenējušas nervu sistēmu un smadzenes būt hroniskā stresa stāvoklī.

Bērnības traumas var veidot ne tikai tas sliktais, kas ar mums noticis, bet arī tas labais, kas ar mums nav noticis. 

Piemēram, drošības sajūtas iztrūkums, konstants emocionālo vajadzību apmierinājuma iztrūkums, beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas iztrūkums bērnam tieši tāds, kā viņš ir. 

Kad atkal un atkal iztrūkst emocionālo vajadzību apmierinājums, bērns piedzīvo emocionālo stresu, kas netiek atbrīvots, bet paliek mūsu sistēmā, ilgtermiņā radot haosu no iekšienes.

Veidojas dažādi limitējoši uzskati (“es neesmu gana labs”, “es neesmu svarīgs”,  “es nedrīkstu kļūdīties”, “es nedrīkstu citiem likt vilties”, utt.) un dažādi paterni (uzvedības modeļi), kas turpina noturēt nervu sistēmu un smadzenes hroniska stresa stāvoklī ikdienā.

Tas viss kopumā veido nervu sistēmas disregulāciju, kuras izteiktākie simptomi var būt trauksme, depresija, izdegšana, utt.

Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju.