Kas ir traumatiskā stresa enerģija, un kā tā veido traumu?
Vispirms – kas ir trauma?
Trauma ir nevis tas sliktais notikums, kas noticis ar mums, bet gan tas, kas noticis mūsos tā rezultātā. (Saskaņā arī ar Dr Gabor Mate un Dr Peter Levine definīciju.)
Proti, iestrēgusi, neatbrīvota stresa enerģija, kas veido haosu mūsu sistēmā no iekšienes. Tas rezultējas sajūtās un reakcijās, kas nav atbilstošas situācijai (lai gan esam drošībā, ķermenis reaģē tā, it kā mēs nebūtu drošībā), kā arī limitējošos uzskatos par sevi (“es neesmu gana laba”, “ar mani kaut kas nav kārtībā” utt.), un traucējošos paternos (izpatikšana citiem, perfekcionisms, vajadzība kontrolēt utt.).
Kas tad veido šo stresa enerģiju?
Stresa hormoni kortizols un adrenalīns un nervu sistēmas aktivācija (saspringums muskuļos, paātrināta sirdsdarbība, sekla elpa utt.). Ja stresa atbilde nav varējusi tikt pabeigta, jo nervu sistēmai iztrūka drošības sajūta, tad šī stresa enerģija paliek iestrēgusi sistēmā. Tas ir tas, kas pašos pamatos veido traumu.
Enerģija ir spēks. Kad mums ir nepieciešams aizstāvēties – vai nu pastāvot par sevi (fiziski, mutiski vai citā veidā), vai dodoties prom no situācijas –, mūsu ķermenim kļūst pieejams daudz vairāk spēka nekā atslābuma stāvoklī.
Izdalās stresa hormoni – kortizols un adrenalīns –, muskuļi sasprindzinās, sirds sāk sisties straujāk, lai muskuļiem piegādātu vairāk skābekļa, elpošana kļūst ātrāka un seklāka, gremošana piebremzējas (jo tā nav prioritāte izdzīvošanai), redze un dzirde kļūst asākas uz draudiem, un pieplūst enerģija kājām (lai bēgtu) un/vai rokām (lai cīnītos).
Kad mēs varam sevi veiksmīgi aizstāvēt esošajā situācijā (vai arī saņemam aizstāvību un pasargāšanu), stresa atbilde var tikt pabeigta un šī stresa enerģija tiek atbrīvota. Nervu sistēma tad atgriežas regulētā miera un drošības stāvoklī, un mēs no šīs pieredzes parasti netiekam traumatizēti. Situācija var palikt atmiņā kā bailīga vai nepatīkama, taču tās ietekme neturpinās ilgtermiņā – tā būtiski neietekmē mūsu sajūtas, reakcijas, uztveri un uzvedību citās situācijās.
Savukārt, ja nav iespējams aizstāvēties vai aizbēgt, vai arī saņemt aizstāvību un pasargāšanu, tad nervu sistēma nonāk “freeze” – sastinguma stāvoklī. Tā ir nākamā izdzīvošanas atbilde, kas tiek realizēta, ja nav iespējams “fight/flight” – cīnīties vai aizbēgt.
Šajā “freeze” jeb sastinguma stāvoklī visa mobilizētā stresa enerģija kļūst it kā “iesaldēta” – stresa hormoni, muskuļu saspringums, aizturēta elpa – gaidot, ka drauds pāries.
Ja drošības sajūta šajā aspektā nekad tā arī netiek piedzīvota un nav iespējams pabeigt nepabeigto stresa atbildi, tad šī stresa enerģija arī paliek “iesaldēta” jeb iestrēgusi.
Tā iespējams netiek justa visu laiku, bet ikreiz, kad nervu sistēmai kaut kas tagadnes situācijā atgādina pagātnes traumatizējošo pieredzi, tiek aktivizēts šis pats “freeze” stāvoklis, un mēs pieredzam līdzīgas sajūtas, emocijas, reakcijas, domas, uzvedību kā toreiz. Bieži vien pat apzināti nesaprotot, ar kādu pagātnes traumatizējošu pieredzi tas saistās.
Piemēram, cilvēks bērnībā pieredzēja autoavāriju. Pieaugušā vecumā viņš nespēj būt pie auto stūres, jo pieredz trauksmi un “sasalst”, nespējot koncentrēties uz braukšanu.
Vai cits piemērs – 1. klasītē bērnu izsmēja klases priekšā, kad viņš skaitīja dzejoli. Viņš nesaņēma aizstāvību un drošību no skolotājas, kā bija nepieciešams, iespējams, viņa pat arī nokritizēja. Tagad pieaugušā vecumā, kad nepieciešams runāt publiski sapulcē darbā vai citur, viņš “sastingst”, nespējot koncentrēties – aizmirst sakāmo un piedzīvo grūtības salikt kopā teikumus.
Kompleksā trauma
Kad šīs traumatizējošās pieredzes bijušas atkārtotas un ilgstošas, kā tas ir kompleksās traumas gadījumā, tad šīs sajūtas, emocijas, reakcijas un uzvedība veidojas kā paterni. Proti, tās jau kļūst par daļu no tā, kā esam un reaģējam ikdienā.
Piemēri tam būtu:
izpatikšanas citiem paterns – nervu sistēma iemācījās, ka nav droši paust savas patiesās sajūtas, emocijas, pastāvēt par sevi un savām robežām. Tāpēc ikreiz, kad veselīgā dusmu enerģija būtu aktivizēta, lai varam pateikt “nē” un nospraust robežas, šo veselīgo, nepieciešamo atbildi “pārmāc” bailes un automātiska aizturēšana – “freeze” stāvoklis.
emociju automātiska apspiešana – kad nervu sistēma bērnībā atkal un atkal pieredzēja, ka nav droši paust savas emocijas (bērns saņēma no vecākiem dusmas, kaunināšanu, pārmetumus vai vienkārši ignorēšanu, kad emocijas tika pieredzētas), tad nervu sistēma iemācījās, ka nav droši just un izpaust emocijas. Tiklīdz kāda emocija tiek aktivizēta, pieslēdzas automātiskais paterns – aizturēt, sasprindzināties vai novērst uzmanību, lai nejustu.
Tālāk seko specifisks piemērs / situācijas analīze no kāda populāra cilvēka.
*Trigger warning - stāsts var būt emocionāli aktivizējošs, it īpaši tiem, kuri piedzīvojuši vardarbību ģimenē bērnībā.
Es skatījos kādu 20 gadus vecu interviju ar Maiklu Džeksonu, kur viņam jautāja par viņa bērnības pieredzēm. Viņa tēvs bieži sita viņu un pārējos bērnus ģimenē.
Tas bija veids, kā šis nežēlīgais, narcistiskais tēvs centās panākt, ka viņa muzikāli ļoti talantīgie bērni performē izcili, bez kļūdām. Viņš mēdza piedraudēt, ka, ja kaut kas netiks nodziedāts/nospēlēts perfekti, tad pēc tam dabūs ar siksnu (vai ko citu). Un šie draudi bieži vien bija reāli.
Maikls Džeksons, daloties ar šīm bērnības atmiņām, teica, ka viņam bija iedzītas tik spēcīgas bailes no tēva, ka jau vēlāk pieaugušo vecumā, kad tēvs kļuva “normālāks”, Maiklam tik un tā izpaudās spēcīga automātiskā baiļu reakcija vien ieraugot tēvu. Tā citreiz izpaudās pat vemšana vai pēkšņa ģībšana, kad tēvs ienāca telpā.
Ģībšana atbilst nervu sistēmas “Shutdown” stāvoklim, kas ir galējais stresa stāvoklis - vēl spēcīgāks nekā “Freeze”. Nervu sistēma uztver, ka drauds ir vēl bīstamāks un nepārvarāmāks. Tas ir saļimšanas stāvoklis, izliekoties par beigtu. No izdzīvošanas viedokļa tā funkcija ir tiešām izlikties par beigtu, jo tad iespējams, ka plēsējs/pāridarītājs liks mierā.
Bērnībā Maiklam nebija iespējams aizstāvēties un viņš arī nesaņēma aizstāvību no mammas. Viņš raksturoja, ka bērnībā viņš tādās situācijā vienkārši padevās un saļima. Un tas bez šaubām parasti notiek, kad bērns pieredz vardarbību, jo bērnam nav iespējams veiksmīgi cīnīties pretim.
Tas pats “Shutdown” stāvoklis, ko Maikls piedzīvoja bērnībā, atkārtojās pieaugušo vecumā un arī pat tad, kad viņa tēvs kļuva “normālāks” savā uzvedībā un sāka izrādīt vēlmi būt labāks tēvs.
Kas nepieciešams, lai šo stresa enerģiju atbrīvotu, pat ja tā ir iestrēgusi sistēmā gadu desmitiem ilgi?
Vispirms – drošības sajūta. Ja iztrūkst drošības sajūta, tad šī stresa enerģija netiks atbrīvota. Trauma var tikt aktivizēta, bet nenotiek atbrīvošanās.
Un es uzsvēršu – drošības SAJŪTA, nevis tikai drošības domas. Jo nervu sistēmas valoda ir sajūtas, nevis domas.
Somatiskajā terapijā ir dažādas metodes, kas palīdz sniegt nervu sistēmai/ķermenim drošības sajūtu tai saprotamā veidā – iesaistot fiziskās sajūtas ķermenī, maņas, elpošanu, skaņas, kustības, pieskārienus sev, utt.
Savos kursos un programmās mācu dažādus ikdienā viegli pielietojamus somatiskos vingrinājumus, kas palīdz sniegt šo DROŠĪBAS SAJŪTU. Tie ir palīdzoši rīki ne tikai, lai atbrīvotu uzkrātu stresa enerģiju, bet arī, lai ilgtermiņā pārtrenētu nervu sistēmu spēt uztvert ikdienu ar vairāk miera un stabilitātes sajūtu.
Šie somatiskie rīki, kas palīdz piedzīvot drošības sajūtu nervu sistēmā un ilgtermiņā pārtrenēt nervu sistēmu, ir pats pamatiņš somatiskajā terapijā.
Tālākie soļi jau ietver niansētāku pieeju specifiskām traumām, kur terapeitiskajā procesā ar nodomu tiek viegli aktivizēta kāda sajūta vai atmiņa (trauma “atmodināta” tik, cik tas tajā brīdī ir droši), lai nervu sistēmai sniegtu drošības sajūtu – pozitīvi koriģējošu pieredzi, kur iespējams pabeigt nepabeigto stresa atbildi un beidzot atbrīvot līdz šim neatbrīvoto stresa enerģiju.
Piebildīšu, ka šī atbrīvošanās ne vienmēr izpaužas kā kliegšana vai citi katartiski atbrīvošanās veidi. Var, protams, arī tādā veidā izpausties, bet daudz biežāk atbrīvošanās izpaužas kā spontānas nopūtas, žāvas, trīce ķermenī, asaras, “skudriņu” sajūta, atraugas utt.
Somatiskajā traumu terapijā mēs netiecamies pēc katartiskām atbrīvošanās izpausmēm, jo tas ne vienmēr nozīmē, ka nervu sistēma arī spēs integrēt to visu “izlādēto” enerģijas daudzumu. Protams, ja nāk dabisks impulss kliegt vai sist spilvenu, mēs tam ļaujamies, bet tā nebūtu 10-20 min intensīva kliegšana vai sišana no vietas.
Tā vietā, mēs pamanām un novērtējam nelielās pazīmes, ko minēju, kas liecina par sekmīgiem “pārkārtošanās” procesiem nervu sistēmā.
***
Vai vēlies apgūt vairāk?
Tiešsaistes kurss “Iekšējais miers” apkopo ikdienā viegli pielietojamas somatiskās prakses/somatiskos rīkus, kas palīdz raisīt drošības sajūtu nervu sistēmā un atbrīvot uzkrāto stresa enerģiju. Kurss ir pilnībā individuāli apgūstams sev piemērotā laikā, un šobrīd tam ir “Black Friday” atlaide (ar vērtīgiem bonusiem dāvanā).
5 nedēļu grupu programma “Regulē nervu sistēmu” apkopo gan šīs somatiskās prakses, gan 7 tiešsaistes nodarbības Zoom manā vadībā, kur mācu par šo visu vairāk, kā to integrēt savā ikdienā. Jaunais raunds sāksies marta sākumā.
15 nedēļu grupu programma “Taurenis” apkopo gan šīs somatiskās prakses, gan jau dziļāku darbu ar “iekšējā bērna” dziedināšanu un paternu izstrādi. 19 kopīgās grupu nodarbībās gan mācu, gan vadu cauri transformējošiem procesiem. Jaunais raunds sāksies janvārī un “agrā putniņa” pieteikšanās jau ir atvērta. Tu iegūsi piekļuvi programmas platformai jau tagad ar dažādiem materiāliem un praksēm, ko sākt apgūt jau tagad, vēl pirms grupu nodarbības sākas janvārī.
Individuālā somatiskās traumu terapijas programma - pilnībā individuāli pielāgotas sesijas, kur pielāgojam viss metodes un tehnikas tieši Tavai situācijai.
