Kā agrīnie piesaistes ievainojumi palielina iespējamību citu emocionālo traumu attīstībā
Pirmie dzīves gadi ir ļoti nozīmīgi tam, kā mēs iemācamies uztvert notiekošo un regulēt savas emocijas un reakcijas.
2–3 gadu vecumā bērna smadzenes jau ir sasniegušas apmēram 80% no pieauguša cilvēka smadzeņu apjoma. Šajos pirmajos dzīves gados informācija no apkārtējās vides tiek uztverta īpaši strauji, un tā būtiski ietekmē bērna personības veidošanos.
Aptuveni 2 gadu vecumā bērna smadzenēs ir par 50% vairāk sinapšu nekā pieaugušam cilvēkam. Katra jauna pieredze veido neironu ceļus, kas palīdz bērnam izprast, kāda ir pasaule un kā tajā notiek lietas. Vēlāk notiek “sinaptiskā atzarošana” — sinapses, kuras netiek izmantotas, tiek dzēstas, bet tās, kas tiek izmantotas biežāk, tiek nostiprinātas.
(Sinapse — neironu šūnu savienojums, pa kuru notiek informācijas pārraide.)
Tas nozīmē, ka visbiežāk atkārtotās pieredzes veido un nostiprina to, kā darbojas smadzenes un nervu sistēma.
Pirmajos dzīves gados mazs bērns ir pilnībā atkarīgs no savām aprūpes un piesaistes personām, tostarp arī emociju un stresa regulācijas ziņā.
Ja piesaistes persona pastāvīgi ir vērīga, atsaucīga un pieņemoša pret bērna emocijām, bērna nervu sistēma un smadzenes nostiprina informāciju, ka spēcīgas emocijas un stress ir pārejoši stāvokļi. Tas sniedz drošības sajūtu. Laika gaitā bērns, pateicoties šādām atkārtotām pieredzēm, iemācās pats regulēt savas emocijas.
Ja šādas pieredzes iztrūkst, tad:
bērna nervu sistēma un smadzenes sāk uztvert emocijas un stresu kā pārņemošas pieredzes un cenšas no tām izvairīties (disociācija, atkarības, emocionālā ēšana, grūtības regulēt emocijas un stresu pieaugušo vecumā);
bērns iemācās, ka ar visu jātiek galā pašam, kas var palielināt citu traumu attīstības risku.
Traumas veidošanās mehānisms
Traumatizējošas pieredzes ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa, tomēr ne visām pieredzēm ir jāveido traumas ilgtermiņā.
Kā uzsver Dr. Gabor Matē, trauma nav pats notikums, bet gan tā ietekme uz smadzeņu un nervu sistēmas funkcionēšanu — reaktivitāte, trauksme, depresija, uzmācīgas domas, hroniskas sāpes, bezmiegs u.c.
Vai veidojas trauma vai nē, lielā mērā atkarīgs no tā, vai nervu sistēma saņem nepieciešamo drošības sajūtu traumatizējošas pieredzes laikā vai īsi pēc tās, lai mobilizētā stresa enerģija varētu tikt atbrīvota (un trauma neveidotos).
Ja tas iztrūkst, stresa enerģija un emocijas paliek sistēmā, ilgtermiņā veidojot disregulētu nervu sistēmu.
Tas var izpausties kā trauksme, depresija, hroniskas sāpes, emocionālā reaktivitāte, disociācija, atkarības, autoimūnās saslimšanas u.c.
Piesaistes nozīme
Bērns pats nespēj regulēt savas emocijas un nervu sistēmu, ja vien netiek saņemta vecāka regulējošā klātbūtne. Tāpēc daudz vairāk pieredzes var kļūt traumatizējošas. Būtiski ir nevis, cik nopietna pieredze izskatās no malas, bet vai bērns saņēma nepieciešamo drošības sajūtu un emocionālo klātesamību.
Ja veidojusies droša piesaiste, bērns jutīsies droši vērsties pēc atbalsta. Ja attīstās nedrošas piesaistes veidi (trauksmaina, dezorganizēta, izvairīga), bērns var justies, ka viņa emocijas ir "par daudz" vai arī, ka ar visu jātiek galā pašam.
Piemēri no dzīves
Alkohola problēma ģimenē: Tēvs bieži lieto alkoholu, māte strādā garas stundas. Bērns pēc tēva dusmu uzplūda nejūtas droši dalīties ar mammu, jo iepriekš ir pieredzējis noraidījumu. Pieaugot, bērns klusē par vardarbību attiecībās, jo domā, ka neviens nepalīdzēs.
Emocionāls noraidījums skolā: Bērns sāk skolu, tiek apbižots, bet “norij” emocijas, jo mājās tās tika ignorētas vai kauninātas. Tas noved pie izpatikšanas, perfekcionisma un trauksmes vēlāk dzīvē.
Abos gadījumos, ja bērns justos droši doties pie kādas no piesaistes personām, lai dalītos ar emocijām un to, ko piedzīvo, un saņemtu drošības sajūtu, pieņemšanu, emocionālo klātesamību, tad nervu sistēma varētu pārstrādāt šīs pieredzes un atbrīvot stresa enerģiju. Lai arī pieredze būtu bijusi nepatīkama, bet tā neplaiktu kā trauma (neietekmētu būtiski tālāko dzīvi).
Secinājumi
Svarīgāk par to, lai nekad nenotiktu nekas slikts, ir drošā saikne ar piesaistes personu, kas palīdz pārstrādāt emocijas un stresu. Tas attiecas arī uz saiknes pārrāvumiem — svarīgāk par to, ka vecāks nekad nesadusmojas, ir, ka pēc tam tiek atjaunota saikne.
Daudzi traumu paterni un nervu sistēmas disregulācijas simptomi sakņojas šī iztrūkumā.
Tāpēc, ja strādā ar savām traumām un nervu sistēmas disregulācijas simptomiem, kas balstās agrīnajos piesaistes ievainojumos, ļoti būtisks ir “iekšējā bērna” dziedināšanas darbs. Tas ietver pozitīvi koriģējošu pieredžu sniegšanu sev emocionālā ziņā.
Grupu somatiskās terapijas 15 nedēļu programmā “Taurenis” es vadu dalībnieces cauri transformējošam procesam, kas palīdz saslēgties ar “iekšējo bērnu” un sniegt šīs pozitīvi koriģējošās pieredzes. Tas palīdz atgriezt regulētību nervu sistēmā, veidot drošāku piesaisti un sadziedēt neveselīgus paternus. Dziedinot “iekšējo bērnu”, vieglāk sniegt savam bērnam to, kas viņam nepieciešams emocionāli.
P.S. Ja esi vecāks un jūties vainīgs par pieļautajām kļūdām — nepārdzīvo! Pētījumi rāda, ka bērnam pietiek aptuveni 30% gadījumu saņemt nepieciešamo emocionālo atbalstu, lai veidotos droša piesaiste. Svarīgākais ir tas, ko dari šobrīd — strādā ar sevi un izrunā kļūdas ar bērnu.
Ja vadies pēc principa: “Vecāks ir atbildīgs par bērna emocijām, bet bērns nav atbildīgs par vecāka emocijām”, daudzas lietas izdosies ļoti labi.
