9 “Iekšējā bērna” un piesaistes ievainojumi, ko Tava bērna emocijas un uzvedība var trigerēt Tevī

Attiecības ar bērnu ļoti bieži izgaismo mūsu pašu “iekšējā bērna” ievainojumus. Bērna emocijas, uzvedība un vajadzības var aktivizēt vecas sāpes, ar kurām vēl neesam tikuši galā. Šeit ir 9 izplatīti piemēri, kas var izpausties ikdienas mijiedarbībā ar bērnu:

1. Neiecietība pret kļūdām / Perfekcionisma spiediens

Ja tavs vecāks bija stingrs, prasīgs un bieži kritizēja, kad kaut kas tika izdarīts “ne tā”, tavs “iekšējais bērns” glabā pārliecību, ka mīlestību var saņemt tikai tad, kad viss tiek izdarīts pareizi, un ka kļūdīties ir ļoti nedroši.

Tā rezultātā tu vari ar dusmām un aizkaitinājumu reaģēt uz to, ka tavs bērns kļūdās, izdara kaut ko ne tā vai neievēro prasības. Tevī rodas vēlme steidzināt bērnu, koriģēt vai kritizēt.

2. Emocionālā nepieejamība un bailes no atraidījuma

Ja bērnībā tavas emocijas un vajadzības tika ignorētas vai noraidītas (piemēram, vecāks sāka dusmoties, kad tu raudāji), tavs “iekšējais bērns” glabā uzskatu, ka emociju izrādīšana ir slikta un noved pie atraidījuma.

Tā rezultātā tev var būt grūti panest sava bērna emocijas. Bērna asaras kļūst pārņemošas, dusmas raisa tevī dusmas pretī. Bērna vēlme pēc apskāvieniem un mierinājuma var radīt diskomfortu, un vieglāk šķiet “kaut ko darīt”, nevis vienkārši būt kopā ar bērnu viņa emocijās.

3. Grūtības pieņemt bērna vajadzību pēc uzmanības

Ja kā bērns bieži juti, ka tava vajadzība pēc uzmanības tiek ignorēta vai ka esi “par daudz”, tu vari neapzināti reaģēt ar aizkaitinājumu, kad tavs bērns prasa uzmanību vai klātbūtni.

Tava nervu sistēma bērnībā iemācījās sasaistīt tiekšanos pēc uzmanības ar kaunu, vainas sajūtu un atraidījumu. Tavs “iekšējais bērns” glabā uzskatu, ka prasīt uzmanību ir nepareizi vai apgrūtina vecāku. Mēs neapzināti izspēlējam šos uzskatus, līdz ievainojumi tiek sadziedēti.

4. Bezspēcības sajūta

Ja bērnībā bieži biji viena ar spēcīgām emocijām vai pieredzēm (vecāki bija aizņemti vai emocionāli nepieejami), arī bērna spēcīgās emocijas (dusmas, raudāšana) var tevī raisīt bezspēcības sajūtu.

Tu neapzināti uztver bērna emocijas no sava ievainotā “iekšējā bērna” pozīcijas, un tevī trūkst resursa un kapacitātes sniegt emocionālo ko-regulāciju bērnam, jo pati to neesi saņēmusi pietiekami.

5. Kaunināšanas ievainojums

Ja bērnībā tevi kaunināja sabiedrībā, tagad vari piedzīvot kauna sajūtu un bailes “ko citi padomās”, kad ar bērnu esi publiskās vietās. Tu ar trauksmi uztver katru bērna rīcību, cenšoties panākt, lai bērns “neizskatās slikti” citu acīs.

Tavs “iekšējais bērns” glabā pārliecību, ka izdarīt kaut ko ne tā nozīmē ne tikai dusmas un atraidījumu no vecāka, bet arī atstumšanu no sabiedrības.

6. Grūtības ar bērna “nē, negribu” paušanu

Ja bērnībā tava niķošanās, “nē” teikšana vai robežu paušana tika apspiesta, tavs “iekšējais bērns” sasaistījis savu vēlmju un robežu izteikšanu ar noraidījumu un saiknes zaudēšanu vai sodu.

Tava nervu sistēma iemācījās, ka būt saiknē ar veselīgo dusmu enerģiju (kas palīdz paust sevi autentiski un pastāvēt par savām robežām) ir nevēlami un nedroši. Tas automātiski tiek projicēts arī uz savu bērnu.

7. Nepanesamība pret haosu un nekārtību

Ja bērnībā visam bija jābūt “pareizi” un kontrolēti, un bieži tika rāti par nekārtību, arī bērna spontanitāte un vēlme spēlēties var raisīt tevī aizkaitinājumu.

Tavs “iekšējais bērns” var justies, ka nav droši un pieņemami spēlēties, kamēr viss nav sakārtots. Tas tiek automātiski projicēts uz tavu bērnu.

8. Parentifikācijas ievainojums

Ja tev bērnībā bija jābūt par emocionālo mierinātāju vai “vecāku” savam emocionāli nenobriedušajam vecākam, tavs “iekšējais bērns” iemācījās savas vajadzības atlikt malā, lai rūpētos par citiem. To sauc par parentifikāciju — kad bērns uzņemas lomas un atbildību, kas pienākas pieaugušajiem.

Rezultātā tu vari ātrāk emocionāli izdegt, rūpējoties par bērniem un ģimeni, just pārņemtību, rūgtumu vai aizvainojumu, ka tev jāparūpējas par visiem, bet neviens neparūpējas par tevi. Ir grūtības lūgt palīdzību, un tāpēc vieglāk emocionāli saasināti reaģēt dažādās situācijās.

9. Bailes zaudēt kontroli

Ja uzaugi haotiskā un neparedzamā vidē, iespējams, jau agrīni izveidojās spēcīga vajadzība pēc kontroles. Kad bērns uzvedas izaicinoši, neklausa vai izdara ko neprognozējamu, tu vari reaģēt ar spēcīgām dusmām vai trauksmi.

Tu vari vēlēties stingri kontrolēt bērna uzvedību, noteikt stingrus noteikumus vai pat sodīt, ja tie netiek ievēroti. Vai arī justies bezspēcīga, ja šķiet, ka nevari nokontrolēt bērna uzvedību.

Šis noteikti nav pilns saraksts, bet apkopo vairākus izplatītus piemērus, kā bērna uzvedība var trigerēt mūsu pašu ievainojumus. Trigeri, ko piedzīvojam attiecībās ar bērnu, lielā daļā gadījumu izgaismo mūsu “iekšējā bērna” brūces, un, sadziedējot tās, arī trigeri pakāpeniski pazūd.

Tu pat vari piedzīvot spēcīgākas emocijas pret bērnu, kad viņš sasniedz to pašu vecumu, kurā tu pati bērnībā piedzīvoji emocionāli traumatizējošas pieredzes.

Kā ar to tikt galā?

💡 Apzinātība: Pamani ikdienā, kad kādi no šiem paterniem un reakcijām izpaužas.

💡 Iejūtība pret sevi: Kad pamani šos paternu, izturies pret sevi ar iejūtību, nevis kritiku vai vainošanu. Sevis kritizēšana pastiprina iestrēgumu, bet iejūtība palīdz virzīties uz pārmaiņām.

💡 Mācies pamanīt un pieņemt savas emocijas: Lielākajai daļai šo reakciju sakne ir emocionālās klātesamības un beznosacījuma pieņemšanas trūkums bērnībā. Mācies sniegt to sev. Jo vairāk to darīsi, jo vieglāk būs šo pieņemšanu un klātesamību dot arī savam bērnam. Mums ir grūti sniegt citiem to, ko pašas neesam saņēmušas.

💡 Piedošana sev: Ja kādos brīžos vēl reaģē “pa vecam”, nepārmet sev — nav iespējams būt ideālam vecākam. Svarīgāk ir pamanīt un izlabot kļūdas: izrunāties ar bērnu, atvainoties, paskaidrot un uzņemties atbildību par savu rīcību.

Trigeri, ko piedzīvo attiecībās ar bērnu, lielā daļā gadījumu izgaismo “iekšējā bērna” ievainojumus, un, sadziedējot tos, šie trigeri pakāpeniski pazūd. Dziedinot savu “iekšējo bērnu”, tu vari piedzīvot vairāk brīvības, viegluma un tuvības gan ar sevi, gan ar savu bērnu.