Vai esi kādreiz jutusies, ka viss ir par daudz? Ka ir grūti atpazīt un apmierināt savas vajadzības, noteikt robežas vai vienkārši atļaut sev atpūsties? Daudziem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri bērnībā emocionāli “uzņēmušies” vecāka lomu, šīs sajūtas ir ikdiena.

Kas ir parentifikācija?

Parentifikācija ir process, kad bērns ģimenē sāk ieņemt vecāka lomu – bieži vien tāpēc, ka vecāki ir emocionāli nenobrieduši vai nespēj paši regulēt savas emocijas. Īpaši jūtīgi bērni ļoti ātri pielāgojas vecāku vajadzībām, cerot, ka, padarot vecāku laimīgu, arī viņi paši tiks pie savām vajadzībām.

Attiecības ar bērnu ļoti bieži izgaismo mūsu pašu “iekšējā bērna” ievainojumus. Bērna emocijas, uzvedība un vajadzības var aktivizēt vecas sāpes, ar kurām vēl neesam tikuši galā. Šeit ir 9 izplatīti piemēri, kas var izpausties ikdienas mijiedarbībā ar bērnu:

1. Neiecietība pret kļūdām / Perfekcionisma spiediens

Ja tavs vecāks bija stingrs, prasīgs un bieži kritizēja, kad kaut kas tika izdarīts “ne tā”, tavs “iekšējais bērns” glabā pārliecību, ka mīlestību var saņemt tikai tad, kad viss tiek izdarīts pareizi, un ka kļūdīties ir ļoti nedroši.

Tā rezultātā tu vari ar dusmām un aizkaitinājumu reaģēt uz to, ka tavs bērns kļūdās, izdara kaut ko ne tā vai neievēro prasības. Tevī rodas vēlme steidzināt bērnu, koriģēt vai kritizēt.

Daudzi jūtīgi un ambiciozi cilvēki atzīst: pat tad, kad beidzas darba pienākumi vai apkārtējā steiga, viņiem ir ļoti grūti patiešām atslābināties. Prāts turpina “skriet”, ķermenis ir saspringts, un atpūta šķiet gandrīz neiespējama. Šī nespēja atslābināties nav tikai “slikts ieradums” – tā bieži ir pazīme par disregulētu nervu sistēmu.

Kad mēs pretojamies emocijām, kritizējam sevi par tām, tiecamies pārlieku kontrolēt jeb apspiest tās, nosodam tās, ignorējam tās, kā nevēlamas, ruminējam par to, cenšoties tikt no tās vaļā bez pieņemšanas sajūtas - tajā visā iztrūkst šī nepieciešamā drošības sajūta.

Vēl jo vairāk - šāda attieksme rada papildus draudu sajūtu nervu sistēmai. Tā ne tikai paliek tai pašā stresa stāvoklī (emocijā), bet iespējams šī emocija kļūst pat vēl spēcīgāka.

Kad mēs pretojamies emocijām, tās kļūst spēcīgākas.

Bieži vien trauksmei vai depresijai pamatā ir nevis viens konkrēts traumatizējošs notikums, bet gan atkārtotas pieredzes, kas ietrenējušas nervu sistēmu un smadzenes būt hroniskā stresa stāvoklī.

Bērnības traumas var veidot ne tikai tas sliktais, kas ar mums noticis, bet arī tas labais, kas ar mums nav noticis. 

Piemēram, drošības sajūtas iztrūkums, konstants emocionālo vajadzību apmierinājuma iztrūkums, beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas iztrūkums bērnam tieši tāds, kā viņš ir. 

Kad atkal un atkal iztrūkst emocionālo vajadzību apmierinājums, bērns piedzīvo emocionālo stresu, kas netiek atbrīvots, bet paliek mūsu sistēmā, ilgtermiņā radot haosu no iekšienes.

Veidojas dažādi limitējoši uzskati (“es neesmu gana labs”, “es neesmu svarīgs”,  “es nedrīkstu kļūdīties”, “es nedrīkstu citiem likt vilties”, utt.) un dažādi paterni (uzvedības modeļi), kas turpina noturēt nervu sistēmu un smadzenes hroniska stresa stāvoklī ikdienā.

Tas viss kopumā veido nervu sistēmas disregulāciju, kuras izteiktākie simptomi var būt trauksme, depresija, izdegšana, utt.

Vai tu patiesi izjūti savas emocijas vai tikai domā par tām? Kamēr emociju intelektualizēšana var radīt iestrēgšanu stresa stāvoklī, to fiziska izjušana ķermenī palīdz atbrīvot spriedzi un regulēt nervu sistēmu. Uzzini atšķirību starp emociju piedzīvošanu un pārmērīgu analizēšanu, kā arī atklāj vienkāršus soļus, lai atjaunotu saikni ar savu ķermeni un veicinātu emocionālo dziedināšanu un iekšējo mieru.

Jūtīgiem cilvēkiem ir spēcīgāka spoguļneironu sistēma🧠🪞, kas pastiprina empātiju un spēju sajust citu emocijas. Bērnībā tas bieži nozīmē, ka bērns ļoti uztver vecāku un apkārtējo emocijas, cenšoties pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no konfliktiem un saglabātu drošības sajūtu. 

Šī pielāgošanās, kas sākotnēji kalpo kā aizsargmehānisms, pieaugušā vecumā var izpausties kā pārmērīga trauksme, vainas sajūta, robežu ignorēšana un nespēja uzticēties sev. Tā var radīt emocionālu slogu, kas kavē piedzīvot iekšēju mieru un harmoniju, kā arī veicina izdegšanu un depresiju. 

Ever experienced brain fog? Having regular exercise might help. Regular exercising also helps with reducing stress and improves confidence and self-esteem overall.