8 veidu trauksmes: somatiskās traumu terapijas skatījums
Mūsdienās arvien vairāk cilvēku saskaras ar dažādiem trauksmes veidiem. Šajā rakstā apkopoti biežākie trauksmes paveidi un to izpausmes, kā arī skaidrojums, kāpēc tie rodas un kāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību savai nervu sistēmai.
Trauksmes veidi
Vispārīga trauksme: Pastāvīgs nemiers un uztraukums par dažādām dzīves jomām, ne vienmēr ar konkrētu iemeslu vai situāciju. Saistās ar izjauktu līdzsvaru nervu sistēmā, kad kopumā laika gaitā uzkrātā stresa enerģijas un apspiestās emocijas ir veidojušas disregulētu nervu sistēmu. Bieži vien šiem cilvēkiem ir arī kompleksās traumas vēsture (agrīnie piesaistes ievainojumi un citas bērnības emocionālās traumas).
Kad medicīnas speciālisti neatrod iemeslus trauksmei, viņi var uzstādīt diagnozes “trauksmes traucējumi”, “veģetatīvā distonija”, bet runa ir par emocionāli traumatizējošajām pieredzēm un automātiskiem uzvedibas modeļiem (izpatikšana citiem, perfekcionisms, kontrolēšana, ruminēšana, utt.), kas laika gaitā izjaukuši nervu sistēmas līdzsvaru.
Trauksmaina piesaiste (attiecību trauksme): Agrīnie piesaistes ievainojumi veidojuši nedrošības sajūtu attiecībās, radot trauksmi ikreiz, kad otrs cilvēks šķiet atturīgs vai nepieejams. Bailes no pamestības, uzskats “es neesmu gana laba” un emocionālā atkarība no otra neļauj justies pilnībā droši attiecībās.
Bieži tas izpaužas kā pārmērīga pieķeršanās, pastāvīga vajadzība pēc apstiprinājuma, grūtības būt vienatnē vai izteikt savas vajadzības, jo ir bail tikt noraidītai vai uzskatītai par “par daudz”. Tāpat var būt tendence upurēt savas vajadzības, lai tikai saglabātu attiecības.
Pārstimulētība (aizkaitinājums, “noguris, bet uzvilkts” sajūta): Cilvēki ar jūtīgu nervu sistēmu ir jūtīgāki attiecībā uz apkārtējām skaņām, gaismām, daudz cilvēku klātbūtni, lielu informācijas daudzumu vai spiedienu izdarīt pēc iespējas ātrāk vai vairāk.
Kombinācijā ar jau disregulētu nervu sistēmu un kvalitatīvas atpūtas trūkumu, veidojas nervu sistēmas pārslodze - radot aizkaitinājumu, sajūtu, ka esi “nogurusi, bet uzvilkta”, vēlmi norobežoties. Var izpausties pat “uzsprāgšana” dusmās - asas reakcijas par sīkām lietām.
Sociālā trauksme: Bailes, saspringums ķermenī un diskomforts situācijās, kur jābūt kontaktā ar citiem cilvēkiem, bažas par to, kā tikšu uztverta/-s, bailes kļūdīties vai tikt kritizētai/-am.
Saistās ar agrīnākām dzīves pieredzēm, kur šāda kritika un atraidījums tika pieredzēts. Un iztrūka drošības sajūta, un beznosacījuma pieņemšana un aizstāvība kaut no viena droša cilvēka.
Bieži vien cilvēks iemācījies to maskēt aiz “šķietamas, ārēja miera” sajūtas, bet iekšienē ir liels diskomforts - saspringums, trauksme, grūtības būt pašai/-am.
Veselības trauksme: Bieži sakņojas neizrisinātās bailēs, kas radušās iepriekšēju veselības problēmu laikā. Tās var veidoties, ja bērnībā, saskaroties ar slimībām vai nesaprotamām sajūtām, trūka drošības sajūtas vai atbalsta no piesaistes personām, vai arī pēc pārņemošām pieredzēm pieaugušo vecumā, kas saistītas ar savu vai
tuvinieku veselību.
Šīs neatrisinātās bailes tagad tiek projicētas uz šodienas situācijām – arī tad, ja tam nav objektīva pamata. Rezultātā rodas pastāvīgas bažas par savu veselību un tieksme interpretēt pat nelielus simptomus kā nopietnas slimības pazīmes.
Panikas lēkmes: Pēkšņi, intensīvi trauksmes uzplūdi ar spēcīgiem fiziskiem simptomiem (sirdsklauves, elpas trūkums, reibonis).
Panikas lēkmes parasti rodas, kad stresa enerģija ilgstoši ir uzkrājusies un/vai ir ļoti intensīva. Tad pat mērens stresors (piemēram, brauciens sabiedriskajā transportā, karstums, liels cilvēku pūlis, lidošana, attiecību strīds) var kļūt par ierosinātāju, kas liek nervu sistēmai nonākt šajā intensīvajā simpātiskās aktivācijas stāvoklī.
Pēc tam konkrētā vieta vai situācija var tikt sasaistīta ar trauksmi, lai gan pati vieta vai notikums nav problēmas cēlonis – pamatā ir jau iepriekš uzkrātā stresa enerģija un apspiestās emocijas.
Augstas funkcionēšanas trauksme: Cilvēks ārēji šķiet veiksmīgs, organizēts un produktīvs, taču iekšēji pastāvīgi izjūt nemieru, stresu vai spiedienu. Ir nemitīga vēlme visu kontrolēt un izpildīt perfekti, jo šķiet, ka tikai tā iespējams justies vērtīgam un pieņemtam.
Šī trauksme bieži saistīta ar agrīnām dzīves pieredzēm, kurās nervu sistēma iemācījās, ka pieņemšana un mīlestība ir “jānopelna” ar sasniegumiem, centību vai atbildību. Pamata uzskats “es neesmu gana laba/-s” un perfekcionisms neļauj nekad līdz galam noticēt, ka paveiktais ir pietiekams.
Bieži šādi cilvēki neļaujas atpūtai, izjūt vainas sajūtu par “neproduktīvu” laiku un reti izbauda savus panākumus, jo uzmanība vienmēr vērsta uz nākamo uzdevumu vai potenciālu kļūdu.
Trauksme par trauksmi: Kad ilgstoši piedzīvota trauksme, ar kuru nav bijis iespējams tikt galā, konkrētas vietas vai pieredzes sāk asociēties ar gaidām, ka atkal būs trauksme.
Pati trauksmes pieredze kļuvusi traumatizējoša, tādēļ tagad rodas jauna trauksme – bailes no pašas trauksmes jeb “trauksme par trauksmi”.
Tāpēc ir svarīgi izprast, kā trauksme tiek aktivizēta nervu sistēmā, kā arī apgūt praktiskus somatiskus rīkus, lai palīdzētu sev jau pie pirmajām diskomforta sajūtām.
Tas ļauj savlaicīgi apstādināt ierasto sajūtu-domu spirāli un sniegt nervu sistēmai atbalstu, kas nepieciešams, lai atgūtu līdzsvaru.
Kā arī dažādi citādāki veidi, kā trauksme var izpausties atkarībā no tā dzīves aspekta, ar ko saistās neizrisinātās bailes, traumatizējošās pieredzes: rīta trauksme, trauksme par miegu, finanšu trauksme, perfekcionisma trauksme, trauksme par izskatu, pārmaiņām u.c. Tas atkarīgs no individuālajām traumatizējošajām pieredzēm un uzkrātās stresa enerģijas nervu sistēmā.
Ir normāli piedzīvot bailes un trauksmi draudīgās vai emocionāli intensīvās situācijās. Tomēr, ja šīs sajūtas nepāriet arī pēc notikuma, tas var liecināt par neizrisinātām bailēm un iestrēgušu stresa enerģiju. Vairīšanās no trauksmi raisošām situācijām tikai pastiprina šo saistību nervu sistēmā.
Nervu sistēma darbojas pēc drošības vai draudu signālu principa. Sniedzot tai drošības sajūtu ar somatiskām praksēm (pieskārieni, kustības, skaņas, elpošana, maņu iesaiste), iespējams atjaunot līdzsvaru un paplašināt stresa noturību. Tas palīdzēs atbrīvot uzkrāto stresa enerģiju un veidot jaunas, regulējošas pieredzes.
Trauksme nav kaut kas, ar ko jādzīvo visu dzīvi. Nervu sistēma un smadzenes var mainīties jebkurā vecumā, pateicoties neiroplastiskumam. Somatiskā terapija palīdz pārtrenēt nervu sistēmas reakcijas, dodot iespēju piedzīvot vairāk iekšējā spēka, pārliecības un mazāk bezspēcības.
Pat, ja dzīvē ir stresa pilnas situācijas, ar nervu sistēmas regulēšanu iespējams paplašināt tolerances logu – iepriekš pārņemošas pieredzes vairs neizraisa tik spēcīgas reakcijas, un cilvēks spēj ātrāk nomierināties un saglabāt apzinātību.
