Vārds "somatika" nāk no grieķu valodas. "Soma" nozīmē ķermenis. Tāpēc somatiskā terapija ir ķermenī balstīta terapija — pieeja, kas strādā ar ķermeni kā centrālo instrumentu dziedināšanā.

Bet tas nenozīmē, ka mēs ignorējam prātu. Gluži pretēji — somatiskā terapija saprot, ka prāts un ķermenis ir nedalāma vienība. Un ka daudzi no mūsu emocionālajiem un psiholoģiskajiem modeļiem — trauksme, nedroša piesaiste, iestrēgušie paterni — ir ierakstīti ne tikai mūsu domās, bet vispirms jau mūsu ķermenī: nervu sistēmā, muskuļu atmiņā, elpošanas ritmā, stājā.

Man lielu daļu dzīves bija depresijas un disociācijas stāvoklis… lai gan no malas to nevarēja pateikt.

Depresija ne vienmēr izpaužas kā ārēji redzama nomāktība. Bieži vien cilvēks var šķist mierīgs — iespējams pat priecīgs.

Tas ir vairāk iekšējs stāvoklis, ko bieži raksturo nervu sistēmas dorsālā vagus aktivizācija (“freeze/shutdown” - “sastingums/atslēgšanās”). Un līdz ar to var tikt pieredzēts:

• iekšēja bezcerības un bezpalīdzības sajūta attiecībā uz sevi un pasauli

• nomāktība un smaguma sajūta

• maz enerģijas, nespēks

• vientulība, izolētība, kauns

• “upura stāvoklis”

• disociācija (nerealitātes sajūta; sajūta, ka vēro savu dzīvi no malas, nevis aktīvi tajā piedalies)

Miegs ir viena no mūsu pamatvajadzībām. Kad nervu sistēma ir disregulēta, bieži parādās miega traucējumi. Savukārt nepietiekams vai nekvalitatīvs miegs vēl vairāk pastiprina nervu sistēmas disregulāciju, un pastiprinās tādi simptomi kā trauksme, emocionālā reaktivitāte, izteikts jūtīgums, “prāta migla”, nomāktība, depresija, izdegšana, biežāka slimošana, u.c.

Cilvēki ar jūtīgu nervu sistēmu var biežāk un izteiktāk piedzīvot miega traucējumus, un pat saskarties ar bezmiegu, jo viņu nervu sistēma vieglāk var kļūt disregulēta. Viņi ir vairāk jūtīgi attiecībā uz dažādiem faktoriem, kas var ietekmēt miega kvalitāti. Raksts apkopo plašu raksturojumu par dažādajiem faktoriem, kas var radīt miega traucējumus, un ieteikumus, ko darīt.

Izdegšana ir nervu sistēmas dorsālais jeb “Shutdown” stāvoklis. Tas nozīmē, ka aktīvs ir vagus nerva dorsālais atzarojums, kas atbild par “enerģijas taupīšanu”. Šo stāvokli nervu sistēma “ieslēdz”, kad drauds ir pārāk spēcīgs, pārāk ilgstošs, pārāk pārņemošs, ka tiek uztverts kā dzīvību apdraudošs. 

Šai stāvoklī mēs pieredzam enerģijas trūkumu, izteikti negatīvas domas (“es nevaru”, “nav iespējams”), disociāciju, nogurumu un vēlmi vairāk gulēt. 

Tieši jūtīgie cilvēki (cilvēki ar jūtīgu nervu sistēmu) ir vairāk riska grupā. Gam tamdēļ, ka jūtīga nervu sistēma vieglāk var tikt pārstimulēta, gan tā arī vieglāk var tikt traumatizēta un veidoties hroniski paterni kā izpatikšana citiem, perfekcionisms, atbildības uzņemšanās par citu emocijām, utt. Kad šie paterni ir hroniski, tad tie ilgtermiņā turpina disregulēt nervu sistēmu, līdz tā nonāk līdz izdegšanas stāvoklim. 

Veģetatīvā distonija ir cits nosaukums tam, ko nozīmē hroniski disregulēta nervu sistēma jeb nervu sistēma, kas zaudējusi līdzsvaru un piedzīvo stresa stāvokļus vairāk un biežāk nekā būtu nepieciešams.

Veģetatīvā distonija ir padomju laika nosaukums, ko vairs īsti neatrodam mūsdienu Rietumu literatūrā. 

Tā vietā tiek lietoti nosaukumi kā “disregulēta nervu sistēma”, “trauksmes traucējumi”, utt.

Jūtīga nervu sistēma daudz vieglāk var kļūt pārslogota un pārstimulēta (un līdz ar to nonākt līdz izdegšanai), tāpēc vēl jo būtiskāk un palīdzošāk jūtīgai nervu sistēmai ir regulāra, kvalitatīva atpūta un somatiskās prakses, kas palīdz piedzīvot regulētību sistēmā.

Izpatikšana citiem—pastāvīgi liekot citu vajadzības augstāk par savējām—var šķist kā “būšana laipnai”, taču ar laiku tas dziļi iztukšo gan prātu, gan ķermeni.

Izpatikšanas citiem paterns un līdz ar to grūtības nospraust robežas un pateikt “nē” bieži vien ir lielākais faktors, kas ilgtermiņā rada izdegšanu.

Mēs līdz izdegšanai nenonākam vienā dienā. Tie ir nervu sistēmas paterni, kas rada atkārtotas automātiskās izvēles atkal un atkal, kuru rezultātā mēs upurējam savas vajadzības, prioritizējot citu vajadzības.

Izpatikšana citiem nav vienkārši apzināts ieradums vai slikts paradums, ko var mainīt, tikai par to runājot vai pielietojot gribasspēku.

Izpatikšana citiem ir dziļi nervu sistēmā un zemapziņā iesakņojies paterns, kas cieši saistīts ar izdzīvošanas un drošības sajūtu – tādēļ tas ir tik spēcīgs un noturīgs.

Šis paterns visbiežāk veidojas agrīnā bērnībā un piesaistes attiecībās, kad Tava nervu sistēma iemācījās, ka nav droši būt kontaktā ar savām vēlmēm, vajadzībām un robežām, kā arī tās paust. To darot, pastāvēja risks zaudēt saikni ar piesaistes personu (piemēram, piedzīvot atraidījumu, kritiku vai emocionālu attālināšanos).